Polijas WRC rallija otrā diena iesākās ļoti agri – 5:20 pēc Polijas laika. Kā pirmo izvēlējos SS2, kur pēc starta sekoja garas un ātras taisnes ar trīs tramplīniem. Braucot klāt ātrumposmam, policija diezgan ātri lika noprast, ka jāparkojas labajā malā. Lai arī logā bija ielīmēta Mediju uzlīme, protams, klausīju policijai un parkojos, kur rādīja. Taču vēlāk, ejot uz ātrumposmu, secināju, ka galā ir gan atsevišķa stāvvieta skatītājiem, gan VIP visiem, gan medijiem. Neko darīt – laiks spieda un devos tālāk uz sev zināmo vietu.
Atnākot uz tramplīniem, secināju, ka šogad ir ļoti daudz skatītāju – katrā līkumā un pat taisnēs. Diemžēl rallija svētkus sabojāja lietus, jo tobrīd gan lija, gan pūta stiprs vējš. Daudzi cilvēki, noskatoties WRC auto, devās prom, ik pa laikam vēl uzmetot acis debesīm – nu varbūt tomēr beigs līt. Nebeidza, jo lietus lija visu dienu.
Minētā vieta:
Interesanti, ka, ejot uz posmu, secināju, ka man gandrīz vienīgajam ir gumijas zābaki, taču, nākot atpakaļ, varēju iet kā lielais, kamēr pārējie izmisīgi centās pārvarēt dubļu kalnus – kurš maisiņus vilka uz kājām, kurš ar plikām kājām gāja, bet citi ar slapjām kājām brida, kur acis rādīja, jo viss jau bija zaudēts. ''Kurva,'' nobļāvās viens polis pēc iekāpšanas dziļos dubļos. Ja neskaita to, ka, ejot prom no posma, aizmirsu paņemt statīvu, kas man iegrieza apmēram nepilnu kilometru, tad kopā uz un no pirmā posma sanāca noiet nepilnus četrus kilometrus.
Diemžēl, kad šis posms bija jāveic otro reizi, organizatori šo posmu drošības dēļ atcēla, jo šajā sešus kilometrus garajā dopā bija vēl vairāk skatītāju.
Foto: atworld
Tālāk devos uz piekto ātrumposmu. Protams, pie tādām tautas masām neiztika arī bez visai lieliem sastrēgumiem, taču līdz plānotajai vietai nokļuvu samērā laicīgi. Braucot pa piebraucamo ceļu, jau varēja redzēt, ka tauta meklē vietas un cer aizbraukt maksimāli tālu (no sērijas - man taču logā VIP). Man Waze rādīja, ka pēc 1,8 km būs ceļa beigas un sāksies dops, tāpēc nejauši pamanīju, ka pļavā sāk veidoties jauns parkings, kurā arī griezos iekšā. Noliku auto kā otrais un devos uz dopu. Tobrīd pa galveno ceļu, kur VIP un pārējie centās tikt līdz savām vietām, izveidojās pamatīgs korķis – kurš parkojas, kurš izdomāja braukt atpakaļ, bet kurš izmisīgi skatās pulkstenī un cer paspēt uz dopu. Pēc 15 minūšu gājiena biju savā vietā. Tur auto brauca ātri un smuki, bet līdz galam ar šo vietu apmierināts nebiju. Vienīgā jautrība - kāds polis ar skārda bundžas palīdzību atdarināja rallija auto skaņas, uz ko vairums poļu atbildēja ar saucieniem - Kubica, Kubica.
Vēlāk, ejot uz auto, aina uz ceļa bija sekojoša – daži, kas pirmīt devās uz dopu, pameta savas mašīnas ceļa vidū (busiņi) un devās vērot ralliju. Tikmēr pārējie, kuri lida ārā no stāvvietām, nekur nevarēja aizbraukt, jo ceļš bija nosprostots, tāpēc izveidojās pamatīgs korķis. Daži bija nikni, bet daži tik smējās. Aizejot līdz savam auto, man aina sekojoša – stāv viens policists, kurš, rādot un raustot plecus uz iepriekš aprakstīto bardaku, novēl man laimīgu ceļu un es viens pats droši aizbraucu pa brīvu ceļu. Līdz ar to ir mācība - ne vienmēr darbojas Latvijas rallijā dzirdēts teiciens - gan jau kaut kur galā ielīdīsim.
Foto: Go4speed
Foto: Go4speed
Līdz nākamajam posmam bija vairāk nekā trīs stundu laika, kuru laikā beidzot varēju atvilkt elpu un pažāvēt drēbes, kas pēc pirmajiem diviem posmiem bija krietni izmirkušas. Stundu pirms ātrumposma staru devos iekšā trasē. Kamēr vairums stāvēja pirmajā 90 grādu līkumā, pats nolēmu doties tālāk un meklēt kaut ko sirdij tuvāku. Pēc apmēram 1,5 kilometriem atradu skaistu vietu mežā, taču bija lielas bažas par to, vai posmu neatcels, jo vieta ārkārtīgi slidena un ar peļķēm. Gan FIA novērotāji, gan nullīte tur saslīdēja, taču, par laimi, posms netika atcelts. Un šī sajūtu ziņā bija dienas labākā vieta – iekšmala, kur, stāvot aiz liela koka, redzi kā auto pienāk un tad ar garu un ātru sānslīdi caur dubļiem dodas tālāk. Sajūtas neaprakstāmas – stāvi uzkalniņā aiz koka un tev burtiski pie kājām ar skaļu un dobju troksni (bet patīkamu) traucas paši labākie pasaules rallija braucēji tā, ka zeme dreb! Ja pirmajiem tajā vietā slīdēja ļoti traki, tad vēlāk jau saķere kļuva labāka un braucēju temps bija ātrāks. Arī kļūdu un pāris bīstamu momentu līdz ar to vairāk.
Minētā vieta:
Sagaidījis beidzamo auto, devos atpakaļ uz savu auto. Ejot man vairākas reizes galvā radās jautājums – kur palikuši visi cilvēki un tiesneši, jo, ejot uz savu vietu, trases malās redzēju diezgan daudz cilvēkus. Ja Latvijā pēc pēdējā auto parasti cilvēku masas pa trasi dodas uz saviem auto, kamēr citi ar mašīnām jau brauc pa trasi, tad šeit apmēram 1,5 km laikā nesatiku nevienu cilvēku, kurš man nāktu pretim vai dotos prom no dopa. Arī tiesneši jau bija savākušies 90 grādu līkumā, lai novāktu lentas. Ejot pa vienu piebraucamo ceļu, tur stāvēja tikai Policijas buss un tiesnešu mašīna, kas baroja divus suņus. Taču apmeklētāju auto - neviena, lai arī pirms tam bija padaudz. Varbūt poļi skatās tikai WRC auto? Bet tik un tā - sajūta bija dīvaina - it kā es viens pats izdomātu pastaigāties pa Polijas meža takām.
Lai vai kā, bet diena kopumā bija izdevusies – redzēju gan tramplīnus, gan izjutu tuvuma efektu.
Otrās dienas kopsavilkums:
