Autosporta portāls

Vācijas WRC burvība. Foto: WRC

Kā jau ziņojām iepriekš mūsu apskatā par Somijas WRC ralliju, tad „rallija forumos plaši zināmais” lietotājs Sindroms šogad nolēma izlaist Somijas WRC, lai varētu doties uz Vācijas WRC posmu. Piedāvājam jums lietotāja Sindroma atskatu uz aizvadīto Vācijas WRC ralliju.

Šis ''projekts'' ilga gandrīz gada garumā. Ideja apmeklēt Vācijas WRC radās pagājušā gada oktobrī, bet naktsmītņu atrašana un pasūtīšana tika veikta februārī, kad kļuva skaidras rallija maršruta aprises. Tālāk, kad bija iedvesmas brīži, tad tika jaukti pa detaļām pēdējo divu gadu Vācijas ralliji – kartes, video, onboardi. Tas tika darīts, lai saprastu, kas ir Vācijas rallijs, ko noteikti gribam redzēt un kā tur nokļūt.

Pasākuma dalībnieku sastāvs – mans rallija krusttēvs Armands jeb praktiski anonīmais lietotājs dukats un mūsu otrās pusītes. Visa četrinieka sadarbība pa gadiem noslīpēta ne sliktāk kā Melbārža bobsleja četriniekam.

Startējām 3:00 trešdienas naktī, kur pēc 13 stundām un nobrauktiem 1200 km piestājām Potsdamas pievārte, kur bija mūsu naktsmītnes. Protams, negājām uzreiz gulēt, bet par ārpus rallija redzēto – atsevišķā sadaļā. Ceturtdienā veicām atlikušos 700 km, līdz sasniedzām rallija norises vietu - Trīri. Ierašanās brīdī servisparkā uzreiz pie vārtiem tika izkārtotas visas četras Hyundai mašīnas. Izskatījās ļoti smuki. Citādi servisparks bija tukšs, toties pretim ailei „suvenīri” ieliekam treknu atzīmi „izpildīts!”. Vēl pagūstam pabūt centrā pie Porta Nigra un nobildēt sporta mašīnas un pilotus, kas pa nožogotu koridoru dodas uz ceremoniālo startu.


Foto: Egita Jasmane

Uz ceremoniālo startu nedevāmies, jo sapratām, ka tas draud ar pusnakti. Pareizi vien bija, jo, kad pēc desmitiem vakarā ieradāmies mītnes vietā Piesport ciematiņā, saimniece jau paguva atslēgt ledusskapi – ''šitie kadri laikam nebūs, bet elektrība maksā naudu''. Toties rīts… Paskaties pa vienu logu – Mozeles upe, paskaties pa otru – vīnogu nogāzes un dops. Ja gribi, iekāp čībās, paņem kafija krūzi un ej skaties. Tomēr turamies pie plāna – brokastis dārzā, apmierināti vērojot fanus, kas jau dodas ieņemt vietas.


Foto: Egita Jasmane

Pēc brokastīm startējām uz to pašu dopu (Moselland 1), tikai 7 km tālāk. Parkings uz šosejas (1 EUR), pēc kā sekoja kāpiens uz noskatīto punktu. Skats uz Mozeles ieleju rauj jumtu vārda tiešā nozīmē. Pēc pāris stundām prāts atslēdzas no sajūsmas un pārslēdzas uz vienkārši fakta konstatācijas režīmu. Tieši ainava bija iemesls, kāpēc šī vieta ir pirmais skatu punkts. Laba vieta. Pienākošais ap 100 km/h ar sekojošu dubulto „špiļku” – iemetiens pa kreisi un uzreiz aiz sienas metiens pa labi.


Foto: Egita Jasmane

Šeit sāk parādīties pirmie secinājumi par sportisko pusi. ''Volkswagen'' turas, kā gludeklis – nekādu lieku svārstību, ''Hyundai'' – daudz visādu sīku kustību, un ir skaidrs, ka tas nav saistīts ar pilotu darbībām. Interesanti, bet pats skatāmākais tur bija R5 grupas pirmais piecinieks. Uz saraksta lejas galu līkumā, kuram, kā par spīti krūmi priekša, dzirdam skaņu, kurai tur nevajadzētu būt. Pēc brīža viss skaidrs – norvēģu jaunietis Aasen uzšāvis pa sienu, kuram rallija pirmā diena bija beigusies.


Foto: Egita Jasmane

Starp dopiem bija 3,5 stundu pauze, tāpēc devāmies atpakaļ uz mītni. Šeit jāatzīmē, ka jau iepriekšējā vakarā mums radās baža par tiltu, kas iet pāri Mozelei, jo tas bija slēgts. Beigās ārā tikām, bet nebija pārliecības, vai tiksim atpakaļ iekšā. Braucām klāt, stāstām un rādām rezervācijas e-pastu. ''Jūs esat viesi?” – „Jā, jā! Wie sind Gäste!” – „Lūdzu. Brauciet!”. Patīkami.

Šajā pauzē - duša, alus no ledusskapja, un sajūta, ka dzīve ir izdevusies, kļūst aizvien spēcīgāka. Otrajā reizē Moselland 2 skatījāmies netālu no mājām. Sekoja kāpiens no mājām caur trīs joslām ar vīnogām, un esam klāt. Kaut minimāla, bet tomēr kaut kāda fiziskā sagatavotība noder. Noskatītā vieta – klasiskais Vācijas rallija skats – stāvot uz sienas ar dopu zem kājām. Ne pārāk asu līkumu sērija, kas noslēdzas ar neredzamu, lejupejošu, kreiso „divnieku”.


Foto: Egita Jasmane

Bonusā skats uz augstāk un zemāk esošo serpentīnu. Novērojumi tie paši – ''Volkswagen'' nevainojami. Kļūst skaidrs, ka ''Ford'' braucējiem ir jāriskē daudz vairāk, lai mēģinātu turēt līderu tempu. Bija sajūta, ka kaut kāda drošības rezerve pilota kļūdas gadījumā viņiem ir daudz mazāka. Hyundai jaunais pilots Abrings turpināja spīdzināt bremzes un kaucināt riepas, no šā stila viņš netika vaļā visu ralliju.
 
Otrā diena. Sāk izskatīties pēc rallija – jāceļas pulksten piecos no rīta, jo plānā ir trīs dopi. Arī pirmajā dienā būtu varējuši redzēt trīs dopus (pirmajā tikai WRC mašīnas skatoties), bet pēc 2000 km nebija nekādas vēlmes celties piecos no rīta. Grafschaft 1. Plāns bija skaidrs - piebraucām, noskatāmies WRC un laižam tālāk. Pārsteidza, cik perfekti noorganizēta piebraukšana. Vajag uz pirmo skatu punktu – no savas joslas griezies iekšā, vajag uz nākamo, pārkārtojies blakus, pretējā joslā, un brauc tālāk. Zīmes saliktas, viss tiek pieskatīts. Noskatītā vieta ir laba, bet šaubīga. Neticas, ka tiesneši tur vīnogās ļaus stāvēt. Uzkāpjam vienu stāvu augstāk un kā armijas virspavēlniecība skenējam operatīvo situāciju. Tā arī ir. No tās vietas tiek izmesti ārā pat tie partizāni, kas ir nomaskējušies. Tiesneši neslinko – pēc brīža vēl noiet tos simts metrus pārbaudīt vai nav jauni klienti parādījušies. Beigās visi tiek izmesti pretējā pļavā, līkuma ārmalā uz asfalta seguma… nu nezinu, nezinu, cik tas bija drošāk, bet nu, lai tā būtu. Līkums - Labais „trijnieks” un ātru nelīdzenu līkumu sekcija. Radās sajūta, ka ''Ford'' ir mazliet par cietu noregulēti, jo bija nepārtraukta sīka „bumsīšanās”, savukārt ''Citroen'' izklausās tā, it kā viņu piloti nespēj izspiest visu, ko tā mašīna spēj dot.

Panzerplatte ātrumposms. Tas ir atsevišķs stāsts. Skaidrs, ka bez šī dopa Vācijas rallijs nav Vācijas rallijs. Tāpat bija skaidrs, ka mēs negribam to skatīties oficiālajā „masovikā”. Vai vispār ir iespējams kaut kur ārpus tā tikt klāt? Izrādās – ir. Izglābj beļģu kolēģis no motorsportforums.com - ''Re, kur ir šāds piebraucamais ceļš. Mēs pa to gadu gadiem braucam, tiesa, 2004.gadā netikām, jo priekšā bija nolikts tanks, un pagājušo gadu tur dabūjām 150 EUR sodu par līšanu militārajā teritorijā, bet tas bija Ožjē testu laikā un, droši vien tāpēc, ka tajā laikā tur notika NATO mācības un vēl uz tā ceļa mēs divreiz esam uzsituši „mīksto”'' Skaista perspektīva, vai ne? Kaut kādā pagalmā, aiz kaut kāda šķūņa – ceļš. Mācamies neskatīties uz ceļa zīmēm (ja to neiemācās par kaut kādu piebraukšanu šajā rallijā var aizmirst). Labirints - asfalts, gruntene, nežēlīgs bruģis un noslēgumā klasiskais brutālais betons.

Lai nu ko, bet to, ka kādreiz ar mašīnu ložņāšu pa Panzerplattes militāro zonu – to nu nespēju iedomāties. Piebraucam pie dopa, nevienas citas mašīnas – tikai mēs. Tiesnesim mūsu parādīšanās nerada nekādu interesi. Visa rallija gaitā radās iespaids, ka viņi cenšas (sakarīgi dara, kas darāms) tikai, tad, ja tā ir kaut kāda oficiāla skatu vieta. Arī mūsu pārvietošanās pa dopu stundu līdz pirmajai mašīnai nevienam nerada nekādus jautājumus. Kilometrs gājiena un esam tur, kur gribējām nokļūt. Tiesnesis tomēr atnāk paskatīties, kur mēs ielienam. Atzīst par labu esam. Noskatītā vieta bija taisne, kuras sākumā ir neliels „pampaks”, ātrums ap 130km/h, – sajūta, ka mašīna nāk sejā (atradāmies nogāzē), viegls kreisais, kas pārvēršas „špiļkā”, 30 metri pret kalnu, labā „špiļka” (visas malas glīti ar „hinkelštainiem” (betona apmales) piesegtas). Segums neraksturīgs – gluds asfalts. Absolūta 360 grādu skata sajūta. Tā bija vieta, kurā varēja redzēt, kāpēc Ožjē ir tas, kas viņš ir. Ātri, precīzi, bez liekām kustībām un tajā pašā laikā - ļoti agresīvi. Latvala arī pietiekoši labi. Tālāk sākās pašdarbība – katram ir savs viedoklis, kā izbraucama tā pirmā „špiļka”


Foto: Egita Jasmane

Vēl no braucējiem, kuru noteikti jāatceras - Ralfa Sirmača ERČ čempionāta konkurents - Bergkvists. Jutos iespaidots. Otrajā Panzerplatte dopā pārbraucām kilometrus divdesmit. Neliela ložņāšana pa maziem ceļiem un noparkošanās vietā, kas izskatās, kā jebkurā Latvijas rallijā – mežā, kaut kādā sānu ceļā. Patīkami pārsteidz vācu līdzjutēji – visi, kas iet garām dopā, uz piebraucamā ceļa, pieklājīgi pasveicina tevi. Beidzot varēju aptaustīt Panzerplattes betonu. Kā pa tādu var nobraukt 42 km nenoplēšot riepas pirmajos kilometros – grūti saprast. Šī diena bija ar visgarāko pārbraucienu – 120 km (salīdzinot ar pirmās dienas 15 km un pēdējās dienas 20 km).

Trešā diena. Viens dops (Dhrontal), kas gāja divas reizes. Vieta noskatīta un atkosta. Pagājušogad tajā izpildījās Bouffier, Prokops, Tidemans, Protasovs. Ātri līkumi gar sienu, kalnā un tur neredzams labais trijnieks. Jau pirms tam bija skaidrs, ka tas viss tikai pateicoties pagājušā gada slapjajam segumam. Vēl vairāk, kad ieradāmies tajā vietā (kārtējais mazo ceļu labirints), konstatēju, ka vietā, kur pagājušogad viss tas notika, uz nogāzes uzbērts grunts laukumiņš. Ar domu, ja kāds atkal izdomās tajā vietā kaut ko izveikt, tad lūk, ir papildus platība, lai ir vieta, kur izglābties. Īsts vāciešu piegājiens - ja no ceļa masveidā lido nost, tātad tai vietā kaut kas nav kārtībā, jālabo. Labi, ka Somijā tā nedomā. Vienu asu momentu tas veidojums pilnīgi noteikti mums noskauda. Otrajā reizē skatāmies turpat, tikai mazliet paejot uz leju – atkal kaut kas līdzīgs „dubultšpiļkai”, viss lejupejoši, tehniska sekcija.


Foto: Egita Jasmane

Franču fani, kas tajā vietā bija vairākumā, mierīgi stāv tieši pretī mašīnas trajektorijai, tieši līkuma ieejā. Atnāk tiesnesis, uzmet aci un palūdz pabīdīties vienu metru pa labi. Nu jā… tas noteikti kaut ko mainītu. Divas mašīnas noskatos no tā skatu punkta un tad zūdu no turienes – negribas spēlēt krievu ruleti. Uz beigām, kad jau sāk apnikt, nostājamies tā līkuma iekšpusē, kamēr mašīna ar rokas bremzi ar līkumu cīnās, var pagūt paiet pāris metrus un redzēt jau nākamo līkumu. Tad sāk sekot vaļības, no sērijas – „eu, uztaisi šeit tādu bildi, kur mums aizmugurē fonā var mašīnu redzēt” un tas nozīmē tikai vienu. To, ka visa kā ir bijis gana un laiks finišēt.


Foto: Egita Jasmane

Kopsummā nedēļas laikā tika nobraukti 4500 km. Šajos kilometros iekļaujas arī mūsu apskates objekti. Turpceļā uz Trīri apmeklējām divas no desmit skaistākajām Vācijas pilīm. SanSoucis pils Potsdamā un Eltz Burg – aiz Koblencas, 100 km no Trīres. Divas pilnīgi dažādas pilis, bet abos gadījumos ir vērts veltīt pāris stundas, lai tās redzētu. Svētdiena pēc rallija beigām bija ideāls laiks, lai izbrauktu pa Mozeles ieleju, pa ceļam piestājot Bernkastel-Kues, un maršrutu noslēdzot Cochem pilsētiņā. Lai saprastu visu ainavas mērogu, uzbraukt kalnā ar pacēlāju ir obligāts pasākums.


Foto: Egita Jasmane

Maršrutā iekļāvām arī Luksemburgu. No Trīres tikai 20 km. Jo tieši par tādu pašu ciparu (20 eirocenti litrā) tur ir lētāka degviela. Uzreiz aiz robežas ir rūpniecisku apmēru degvielas uzpildes stacija un diennakts veikals. Arī attiecībā uz kafiju un vieglo alkoholu Luksemburgas nodokļu politika ir pat ļoti pievilcīga. Pirmdiena tika ziedota, lai izmetot 100 km līkumu nonāktu Zweibrücken pilsētā. Iemesls – outlet veikali. Iepriekš, uzmetot savu diletanta aci internetā veikalu plānam, nodomāju - nu apmēram kaut kas līdzīgs milzīgam lielveikalam, kur katram zīmolam savs nodalījums atvēlēts. Kā tad! Kārtīga izmēra ciemats ar ielām, kur katram zīmolam sava ēka. Pēc sešām stundām tur, biju vairāk noguris nekā pēc pārgājieniem pa vīnogu nogāzēm. Pēdējā nakts Vācijā bija Gotha pilsētā (Erfurtes tuvumā). Apartamentu izmērs, šiks un atrašanās vieta, salīdzinot ar tā nelielo cenu, mums visiem liek domāt, ka kaut ko īsti mēs šai dzīvē vēl nesaprotam.

Otrdienā vēl apskatam Gotha centru un ziedojamies ekskursijai pa Erfurtes „IKEA” monstru. Vēl 18 stundas, 1500 km un mūsu rallijs ir finišējis.

Saliekot kopā ar visu piedzīvoto, redzēto – izcils pasākums, noteikti būs vērts atkārot.