Arturs Ozoliņš. Foto: Hyundai Motorsport
18.februārī Zviedrijā savu otro uzvaru WRC karjerā izcīnīja soms Esapeka Lapi. Brīdī, kad komentētāja Beksa Viljamsa uz goda pjedestāla sauca ātrākos braucējus, lauztā valodā sadzirdēju latviešu vārdu un uzvārdu – Artūrs Ozoliņš. Lai pārliecinātos, ka pareizi sadzirdēju, attinu atpakaļ, un, jā, tiešām – tiešraidē uz goda pjedestāla tika izsaukts Hyundai rūpnīcas komandas pārstāvis Artūrs Ozoliņš. Pēc neilga brīža saņēmu divas ziņas: ''Vai tu redzēji, kas kāpa uz goda pjedestāla?''
Zviedrijas WRC ātrākās ekipāžas un Arturs Ozoliņš. Foto: Hyundai Motorsport
Pieņēmis apsveikumus, Ozoliņš atbildēja, protams, ja vēlies interviju, taisām augšā!
Apzinoties, ka saruna nebūs īsa, vienojāmies par laiku, kad saruna varētu notikt. Diktofonā vietu atbrīvoju vienai stundai, un beigās mūsu saruna arī ilga vienu stundu.
Sākumā domāju, ka sagatavošu kaut kādus jautājumus, taču beigās nolēmu iet pēc ierastās shēmas – jautāt to, kas tobrīd ir uz mēles. Ņemot vērā, ka intervijas garums sasniedza sešas A4 lapas, tika nolemts šo interviju sadalīt divās daļās. Un jā, šī personīgi ir mana garākā intervija Go4speed vēsturē.
Lapi stūrmanis ar šampānieti aplej Arturu. Foto: Hyundai Motorsport
Jā, paldies. Taču man lielāks prieks ir par Esapeku Lapi un viņa uzvaru. Zinot, kam viņš izgāja cauri, viņš bija pelnījis šo uzvaru. Ļoti priecājos par viņu.
Vai vakarā pēc rallija ballīte bija liela?
Nē, nekādas trakas ballītes nebija. Viss bija mierīgi (smejas). Citreiz ballītes ir trakākas, bet šoreiz viss bija normas robežās.
Cik esmu ievērojis, tad parasti balvu no komandas iet saņemt kāds no komandas vadības, bet Zviedrijā to darīji tu. Kura lēmums tas bija?
Tas ir komanda vadītāja Sirila Abitebula tiešais pienākums iet un saņemt balvu. Taču viņš šoreiz izlēma, ka, ņemot vērā, kā šī bija mana kā inženiera pirmā uzvara, tad komandu viņa vietā pārstāvēju es. Ļoti patīkami no viņa puses, jo kaut ko tādu izbaudīt bija fantastiskas emocijas un sajūtas.
Tas ir komanda vadītāja Sirila Abitebula tiešais pienākums iet un saņemt balvu. Taču viņš šoreiz izlēma, ka, ņemot vērā, kā šī bija mana kā inženiera pirmā uzvara, tad komandu viņa vietā pārstāvēju es. Ļoti patīkami no viņa puses, jo kaut ko tādu izbaudīt bija fantastiskas emocijas un sajūtas.
Arturs Ozoliņš un Esapeka Lapi. Foto: Hyundai Motorsport
Man sanāca tā, ka man jau iepriekš pēc Zviedrijas WRC rallija bija ieplānots atvaļinājums. Taču tik un tā kaut kādas sapulces jau notiek, lai tiem, kuri nedodas atvaļinājumā, nodotu informāciju par darāmajiem darbiem. Bet tā parasti pēc rallija mēs pirmdienās lidojam atpakaļ uz bāzi, kas arī ir tāda nosacīta brīvdiena, kad neko nedarām, jo otrdien jau esam atpakaļ darbos un viss turpinās. Gatavojamies nākamajiem rallijiem.
Klau, atgriežoties nedaudz pirmsākumos, tu vairākus gadus biji mehāniķis SRT?
Jā, pilnus četrus gadus, kur sanāca strādāt visās jomās – būt parastam mehāniķim, būt galvenajam mehāniķim, lasīt datus no automašīnām u.t.t. Bija daudz interesantu projektu, arī nestandartu, kuros biju iesaistīts.
Foto: No personīgā arhīva
Lai arī darba pieredzi uzkrāji labu, cik saprotu, tad nokļūt kādā citā spēcīgākā komandā nebija tik viegli.
Kad vēl strādāju SRT, tad vienā brīdī nolēmu, ka gribētos izmēģināt spēkus kādā citā lielākā pasaules komandā. Taču secināju, ka, ja tev nav pazīšanās, tad atrast darbu kādā lielā komandā ir ļoti grūti. Sapratu, ka ar manu CV tas nav iespējams. Tad es pats kaut kā atradu vienu universitāti Anglijā, Oksfordā, kura piedāvāja motorsporta programmu. Pieteicos un vienu gadu veltīju intensīvām mācībām, lai izietu to programmu.
Kad vēl strādāju SRT, tad vienā brīdī nolēmu, ka gribētos izmēģināt spēkus kādā citā lielākā pasaules komandā. Taču secināju, ka, ja tev nav pazīšanās, tad atrast darbu kādā lielā komandā ir ļoti grūti. Sapratu, ka ar manu CV tas nav iespējams. Tad es pats kaut kā atradu vienu universitāti Anglijā, Oksfordā, kura piedāvāja motorsporta programmu. Pieteicos un vienu gadu veltīju intensīvām mācībām, lai izietu to programmu.
Mācības Oksfordā laikam nav lēts prieks.
Lai tiktu tajā augstskolā, man toreiz bija jāpabeidz RTU studiju programma Automobiļu transports. Tikt Oksfordā nav sarežģīti. Mācību maksa manā laikā bija ap 7000 eiro, bet, ja tu nāci uz to augstskolu pēc kāda ieteikuma, kurš tur ir mācījies iepriekš, tad maksa bija ap 5000 eiro. Bet tā investīcija ir to vērta, lai īstenotu savu sapni. Vismaz manā personīgajā gadījumā tā investīcija diezgan ātri sevi atpelnīja.
Kad mācības gāja uz beigām, izsūtīju savu CV vairākām komandām, un jāsaka, ka man kopā bija kādas trīs līdz četras intervijas. Un bez nekādām pazīšanām vai sakariem. To, ko atradu internetā, tam arī sūtīju savu CV.
Foto: Hyundai Motorsport
Man vienmēr vairāk ir interesējis rallijs, bet manā universitātē vairums cilvēku spieda uz F1. Taču F1, tā rupji sakot, uz vienu pozīciju pretendēja ap 1000 cilvēkiem, kamēr uz ralliju, cik novēroju, daudzi nemēģināja iet un pieteikties. Līdz ar to tas man bija par labu, kā arī rallijs kā disciplīna mani uzrunāja vairāk.
Bija intervija arī ar M-Sport, taču personīgi tobrīd darba vietas atrašanās, kas bija tālu no lidostas, mani neuzrunāja. Tikmēr Hyundai komandas darba vieta atrodas blakus Frankfurtes lidostai, kas ļauj ātri un operatīvi nokļūt mājās.
Kā aizritēja pārrunas ar Hyundai? Ko tev prasīja un kas tev bija jādara?
Pirmā pozīcija, ko viņi tajā brīdī meklēja, bija kāds, kurš mārketinga WRC mašīnām spētu pasekot līdzi, saregulēt auto un nepieciešamības gadījumā arī palasīt datus.
Foto: Hyundai Motorsport
Jā, tieši tā. Tā ir gandrīz tādas pašas specifikācijas mašīna, ar kādām sportisti brauc sacensībās, tikai ar ne tām jaunākajām detaļām. Agrāk šādas vizināšanās bija populārākas, bet tagad tas vairs tik bieži nenotiek.
Un cik ilgi Tu nostrādāji šajā pozīcijā?
Pēc dažiem mēnešiem mani jau ņēma līdzi uz testiem, kur tas darbs bija tieši saistīts ar ralliju. Biju viens no veiktspējas inženieriem, jo tādi inženieri bija vairāki.
Pastāsti, lūdzu, kas ir veiktspējas inženieris un kas viņam ir jādara?
Mans galvenais uzdevums bija atrast datos, kā var pabraukt ātrāk. Ir galvenais inženieris, kuram es varēju izteikt savas idejas, kas man, šķiet, varētu uzlabot mašīnas sniegumu, veiktspēju, bet gala lēmumu pieņēma viņš. Ņemot vērā, ka viņam nebija laiks iedziļināties sīkumos, manos uzdevumos ietilpa arī meklēt kaut kādas kļūdiņas, kas, manuprāt, būtu jānovērš vai jādod idejas, kā to uzlabot.
Ozoliņš testos. Foto: Hyundai Motorsport
Parasti viens vai divi. Sākumā es braucu līdzi un biju kā otrais, bet vēlāk dažos testos man sanāca nomainīt kādu kolēģi, kurš tobrīd gribēja atpūsties, un tad jau es biju kā vienīgais inženieris. Bet šādi kā vienīgais inženieris sāku strādāt kādu pusotru gadu pēc tam, kad biju sācis darbu ''Hyundai''.
Sanāk testos biji strādājis ar visiem tā laika ''Hyundai'' braucējiem?
Jā, ar visiem tā laika braucējiem (2019.g beigas, 2020.gada sākums – aut.) – Sebastjanu Lēbu, Andreasu Mikelsenu, Kreigu Brīnu, Tjerī Noivilu, Dani Sordo, Otu Tanaku.
Ozoliņš testos ar Sebastjanu Lēbu. Foto: Hyundai Motorsport
Konkrēti ar Lēbu bija interesanti strādāt, jo viņš ļoti labi izjuta regulējumus. Varēja just, ka viņam ir liela pieredze identificēt ļoti konkrētas lietas, kas auto pietrūkst, lai tas būtu ātrāks. Neteikšu, ka viņš bija ļoti prasīgs. Ņemot vērā to, ka Lēbs brauca nepilnu sezonu, viņš bija gatavs adaptēties arī mašīnai. Bet viņš bija arī atvērts mēģināt dažādus virzienus. Sebs nešķiroja no kurienes nāk ieteikumi vai idejas. Kopumā man testos ar viņu izveidojās ļoti pozitīvs kontakts. Varu teikt, ka tās bija produktīvas dienas ar labiem secinājumiem.
Testos gan jau esi kādam pilotam pasēdējis blakus.
Jā, ir sanācis pāris reizes pasēdēt blakus Lapi un Sordo. Vai bija bail? Īsti laikam nē, jo varēju lieliski just, ka braucējs ir profesionālis. Ātri spēju viņam uzticēties un novērtēt auto ātrumu un spējas. Fizika strādā, bet pie fizikas un dinamikas bija nedaudz jāpierod (smejas). No starta mašīnas paātrinājums kopā ar ''Hybrid boost'' ir diezgan iespaidīgs. Tie ir apmēram 600 Zs, līdzīgi kā RX auto. Pēc tam, kad auto ir gaitā un braucējs brauc savā ritmā, tad vairs nav tik traki. Taču ļoti iespaidīgi ir lēcieni - cik tālu un augstu, lai pēc tam piezemētos un uzreiz tēmētu uz nākamo tramplīnu vai līkumu. Auto atļauj braukt agresīvā stilā, ja tas ir nepieciešams. Ļoti iespaidīga ir saķere ar grants riepām. Saķere noteikti ir labāka nekā manam golfiņam (smejas).
Kā notika tava pāreja no darba testos uz lielo rallija komandu?
Lielajā rallija komandā inženiera pozīcijā nonācu 2023.gada sākumā, taču arī pirms tam jau strādāju līdzīgā amatā (kā sacīkšu inženieris). Tas bija 2021.gadā Lapzemes ziemas rallijā, kur biju Olivera Solberga inženieris. Tajā gadā vēl ar Oliveru sanāca pastrādāt Spānijas un Moncas WRC posmos.
Olivers Solbergs. Foto: Hyundai Motorsport
Pirms Lapzemes rallija treniņos strādājām ar visādām centrālā diferenciāļa kartēm, kur mums bija daudz un dažādas diskusijas. Tajā brīdī toreizējais Hyundai komandas vadītājs Andrea Adamo par mani teica, ''Izskatās, ka stāsts ar Arturu nav beidzies'', un viņš vēlējās, lai dodos līdzi komandai uz Lapzemes ralliju. Tas viss arī tā dabīgi aizsākās. Nostrādāju šo ralliju, un vēlāk Solbergs jautāja, vai varu uz nākamajām sacīkstēm doties viņam līdzi. Tā tas viss arī aizsākās. Taču 2022.gada sezonā es vairs nebiju Solberga inženieris un turpināju strādāt un braukt uz testiem.
Pagājušā gada sākumā man kā sacīkšu inženierim piedāvāja strādāt tieši ar Lapi. Pārslēdzu līgumu ar komandu un kļuvu par Lapi sacīkšu galveno inženieri, kur arī devos uz visiem posmiem.
Ozoliņš un Lapi. Foto: Hyundai Motorsport
Izstāsti, lūdzu, kādi ir tavi pienākumi rallija laikā? Piemēram, Lapi iebrauc servisa zonā. Kas notiek tālāk? Viņš tev saka, kas viņam nepatīk? Tu viņam kaut ko piedāvā pamainīt?
Intervijas otrā daļa lasāma ŠEIT.
Intervijas otrā daļa tiks publicēta ceturtdien...
