Zita Īle, Kaspars Īle, Māris Īle, Egīls Īle. Jā, viņiem visiem ir vienādi uzvārdi, viņi visi ir radinieki un savstarpēji pazīstami, bet, vai jūs zinājāt, ka viņi visi arī brauc rallijā? Lai uzzinātu, kā Īļu ģimene jeb komanda "Īle Racing" nonāca rallijā, portāls „Go4speed" kādu darbadienas pievakari devās ciemos pie vienas no kuplākajām autosporta ģimenēm Latvijā.
Pirms apmēram 50 gadiem pirmo reizi autosporta disciplīnās parādījās Īles uzvārds. Sāka tēvs, bet vēlāk (arī šobrīd) ar autosportu turpina nodarboties trīs brāļi - Arnis, Egīls un Māris, kuriem nu jau pievienojušies jaunākie Īles pārstāvji - Zita un Kaspars. Šobrīd Latvijas rallija čempionātā startē divas Īļu ekipāžas. Vienā brauc Egīls ar Māri, bet otro ekipāžu pārstāv jaunie un ambiciozie Kaspars ar Zitu. Kā pirmo uz sarunu aicinājām vecāko Īles ekipāžu (Egīlu un Māri), kuri kopā jau brauc pēdējos 12 gadus.
Kāpēc izvēlējāties tieši ralliju un kāda bija jūsu pirmā rallija mašīna?
Māris: Grūti pateikt, kāpēc izvēlējos ralliju, jo tas bija sen. Noteikti jau jāsaka paldies tēvam, kurš diemžēl vairs nav mūsu saimē. Sāka vecākais brālis, tad vidējais un tad bija mana kārta. Viss sākās ar kartingiem, bet pēc tam jau pārgājām uz automašīnām. Vecākais brāli sāka šosejā, bet es ar vidējo brāli pamēģinājām spēkus rallijā. Protams, arī es izmēģināju vadīt automašīnu, tāpēc bija grūti izlemt, kurš tad brauks, bet kurš sēdēs blakām, taču toreiz nolēmām, ka stūrmanis būšu es. Mans pirmais rallija auto? Mums uzreiz bija nopietna mašīna - „UAZ 469". Visiem tas bija šoks, ka mēs uzreiz ar pilnpiedziņu.
Egīls: Kad biju jauns puika, vispirms braucu ar kartingu. Pēc tam bija doma, ka jāpamēģina braukt ar mašīnu, taču toreiz tādas iespējas nebija. Mums garāžā pa detaļām bija izjaukta smagā mašīna, tāpēc nolēmu rallijam būvēt „Gaz 53". 1983. gadā sākām taisīt šo mašīnu, ar kuru pēc tam rallijā nobraucu desmit gadus. Pēc tam, kad beidzās sociālisms, beidzās arī smagie, tāpēc tad sekoja neliels pārtraukums, līdz parādījās importa mašīnas. Sāku strādāt pie Māra, līdz nedaudz vēlāk viņš man piešķīra „VW Golf II", ar kuru vienu gadu nobraucu „Golf" kausā. Jāsaka, ka man tur nepatika, tāpēc vēlāk to „Golf" automašīnu pārbūvējām un 1999. gadā pirmo reizi kopā braucām rallijā. Pirmais bija Sarmas rallijs ziemā, kurā finišējām trešajā vietā. Kopā ar to mašīnu nobraucām divus gadus, bet pēc tam sāku būvēt jauno „VW Golf III", ar kuru vairākas reizes kļuvām par čempioniem."
Egīls Īle. Foto: Aigars Tīdmanis/Go4speed
Kāpēc par pilotu kļuva Egīls, bet par stūrmani - Māris?
Egīls: Lieta tāda, ka kopš sāku braukt autosportā, ne uz vienu brīdi to nebiju atmetis. Māris pirms tam bija izmēģinājis spēkus gan sēžot pie stūres, gan stūrmaņa lomā, bet es biju tikai braucis, tāpēc arī nolēmām, ka es braukšu, bet Māris lasīs stenogrammu. Rezultāts bija, tāpēc sapratām, ka neko citu mainīt vairs nevajag.
Māris: Pats braucu trīs gadus rallijā, taču pēc tam ar Egīlu nolēmām, ka viņš būs pilots, bet es - stūrmanis. Vai tagad negribu kļūt par pilotu? Tas nemaz nebūtu tik viegli, jo tur ir cita specifika. Nevar iesēsties un uzreiz aizbraukt. Lai sasniegtu labu rezultātu, ir ļoti daudz jātrenējas, taču mums vairs nav tā laika. Priekš tā mums ir jaunieši. (smejas)
Māris Īle. Foto: Aigars Tīdmanis/Go4speed
Vai arī aizvadāt kādus treniņus?
Egīls: Trenēties sanāk ļoti maz, jo laiks to neļauj. Bet neslēpšu, ka uz šo Kurzemes ralliju (intervija notika divas dienas pirms Kurzemes rallija) kādu nedēļu pa vakariem patrenējos.
Lielākā kļūda vai kuriozs, kas atgadījies rallijā?
Māris: Protams, kuriozi ir gadījušies, pat man kā pieredzējušam stūrmanim. Piemēram, pagājušā gada Latvijas rallijā pēdējā posmā tiesneši bija pamanījušies startu uzlikt nedaudz tālāk. Sākām braukt, un pēc stenogrammas viss bija kārtībā, viss sakrita, taču ceturtajā līkumā dzelteno un sarkano stabiņu, kam bija jārāda, ka ceļš ies pa labi, vairs nebija, tāpēc apmēram 40 piloti tur bija pieļāvuši kļūdu un aizbraukuši taisni.
Jāsaka, ka šis gads mums ir viens liels kuriozs. Piemēram, Lietuvas rallijā, mainot riepas, mehāniķis vienu riepu nenomainīja. Braucām un secinājāmm, ka autiņš neiet - braucām kā driftā. Tuvojoties otrā posma finišam, mašīna tika izsviesta kupenā, kā rezultātā līdz finiša līnijai mūs šķīra viens metrs. Šī iemesla dēļ bijām spiesti izstāties, jo netikām ārā. Kad paskatījāmies to nenomainīto riepu, tad tur bija palikušas tikai kādas trīs naglas. Nākamais kuriozs Sarmas rallijā. Nāk vakars, uzliekam lukturus, bet neviens nepaskatījās, ka nav atspriegumi uzlikti, un jau pirmajā tramplīnā visi lukturi gaisā (smejas).
Labākais rallijs, kas palicis atmiņā?
Egīls: Grūti tā uzreiz atcerēties, bet uzreiz prātā nāk pagājušā gada Latgales rallijs. Pamanījos apmest mašīnu uz jumta, kā rezultātā pazaudējām visu, ko pirms tam bijām sadzinuši. Ar nedaudz apņurcītu mašīnu atbraucām uz servisa parku un bijām galīgi nošļukuši. Nomainījām priekšējo stiklu, nedaudz atlocījām dzelžus un otrajā dienā mums viss gāja no rokas. Braucām ar tādu kaifu, kā rezultātā aizcīnījāmies līdz apbalvojamai vietai.
2010. gada rallijs Kurzeme. Foto: Aigars Tīdmanis/Go4speed
Kurš ir mīļākais rallijs?
Egīls: Viennozīmīgi, ka Kurzemes rallijs. Ja nav būts Kurzemes rallijā, tad gads nav izdevies. Ja nemaldos, tad šajā rallijā esam braukuši ap kādām desmit reizēm.
Kas, jūsuprāt, ir grūtākais rallijā?
Māris: Grūtākais ir pašā sākumā sevi ielikt rāmī. Ir svarīgi ieiet ritmā. Ja tas izdodas, tad viss kārtībā, bet, ja pilots nedaudz saraustās un vairs netiek ritmā, tad seko problēmas un ir ļoti grūti. Piemēram, rallijā Latgale. Mēs netikām ritmā. Jau pirmajā posmā noķērām mašīnu, kurai bija problēmas. Trāpījām puteklī, ritms bija izsists un rezultāts cūkām. Arī otrajā dopā bija tas pats. Trešajā bijām sastresojušies, pieļāvām muļķīgu kļūdu, kā rezultātā izstājāmies. Ja netiec ritmā jau pašā sākumā, tad tālāk būs ļoti grūti. Tāpat ļoti grūti braukt un koncentrēties zināmos dopos, kurus tu gandrīz zini no galvas. Ja tu arī viņus zini, stenogramma ir jālasa no sākuma līdz pat beigām. Skatos, ka daudzi puiši mūsdienu stenogrammās nestrādā uz atskaites punktiem, taču uzskatu, ka tiem ir jābūt. Jā, agrāk mūsu stenogramma bija pa labi un pa kreisi, bet tagad, lai brauktu ātri un precīzi, ir jāpieraksta atskaties punkti (cik metri līdz līkumam).
Egīls: Man rallijā visgrūtākais ir tas melnais darbs - mums nav algotu mehāniķu, kā tas ir citām ekipāžām, tāpēc gan ikdienā, gan arī rallija laikā mehāniķa lomu pildu es. Ir grūti gan braukt, gan arī vienlaicīgi labot mašīnu.
Vai nav bijusi doma pārkāpt kādā pilnpiedziņas mašīnā?
Māris: Nezinu, vai mums tagad būtu prātīgi pārkāpt uz pilnpiedziņas mašīnu. Nebūs jau tā, ka iekāpsim un uzreiz uzrādīsim labus rezultātus. Mums ir „VW Polo". Pagājuši jau divi gadi, taču mēs joprojām ar to vēl mācāmies braukt. Arī Neikšāni man teica, ka joprojām mācās un apgūst „Evo X", tā kā tas nav tik viegli paņemt un braukt ar citu mašīnu.
Egīls: Protams, kādreiz bija doma pamēģināt spēkus ar pilnpiedziņas mašīnu. Kad devāmies uz Beļģiju pēc „VW Polo", tad izbraucu arī ar pilnpiedziņas mašīnu. Taču mums visu laiku bija doma, ka vajag rezultātu šodien. Jā, būtu kaifs braukt ar pilnpiedziņu, taču diez vai mēs sasniegtu tik augstus rezultātus, kā mēs to izdarījām ar priekšpiedziņas mašīnu. Taču atkal, lai ar pilnpiedziņu sasniegtu augstus rezultātus, būtu bijis daudz jātrenējas, taču mums tā laika nebija. Tagad braucam ar šo „VW Polo" un priecājamies.
Kā jaunieši sāka braukt rallijā?
Māris: Sākumā Kaspars brauca autokrosā. Zitai tad par ralliju īstas skaidrības nebija - tā kā jā, tā kā nē. Man liekas, ka pa īstam viņa autosportā ienāca tad, kad mēs sākām strādāt ar „Subaru". Vienu brīdi Kaspars brauca kopā ar Mārtiņu Īli, taču Mārtiņš laika trūkuma dēļ bieži nevarēja braukt. Izteicu piedāvājumu Zitai un viņa it kā piekrita. Sākumā gāja kā pa kalniem - vienam tas nepatīk, otram tas, bet tagad izskatās, ka ir atrasta kopīga valoda.
Kā ar padomu? Jūs dodat, jaunieši paši prasa vai neviens neko nejautā?
Māris: Paši neuzbāžamies. Arī sacensībās neko īpašu nesakām un nemācam. Tā nevar. Es pavēroju un tad pastāstu savu redzējumu - kur pareizi, kur varbūt nepareizi. Tāpat arī jaunie pavēro mūs no malas un kaut ko pastāsta, pajautā. Varbūt citiem no malas liekas, ka es ļoti uzstāju ar saviem padomiem, taču tā nav. Viņiem pašiem jāsaprot, ko viņi grib, un tikai tad varu kaut ko palabot, pamācīt. Bet teikt, ka jābrauc tikai tā un šitā, nav pareizi. Palīdzu ar padomu, kas saistīti ar metriem līdz līkumam, jo tagad ātrumi pieaug un stenogrammai jābūt precīzai.
Vai varat sevi iedomāties bez rallija?
Māris: Nē, nevaru. Mēs braucam gan sava prieka pēc, gan arī, lai jaunajiem varētu dot kādu padomu ar riepām, regulējumiem un citām lietām. Nevaru iedomāties, ja būtu visu laiku tikai jāsēž darbā. Gribas nedaudz izkustēties un iztīrīt savus failus (smejas).
Egīls: Esam saslimuši ar to un ir jāturpina tālāk.
Kuri šobrīd Latvijā ir Top braucēji N4 klasē?
Mums jau daudz ir to labu braucēju, bet no visiem noteikti jāizceļ Jānis Vorobjovs un Andis Neikšāns. Piemēram, Vorobjovs mums devis daudz padomus. Viņš Latvijā ir braucoša leģenda. Apbrīnoju viņu, jo viņš var ātri braukt ar jebkuru stūrmani. Žēl, ka ik pa laikam viņa automašīnai parādās kaut kādas tehniskas ķibeles. Uzskatu, ka tās rodas no tā, ka viņš pārāk daudz brauc (smejas). Runājot par Andi, tad atceros, kad kopā braucām ar vientilta mašīnām, tad viņam bieži vien aizvērās širmis, taču tagad tas širmis ir tur, kur to vajag. Cepuri nost viņam. Arī vientilta mašīnās mums ir labi un perspektīvi braucēji, taču uzskatu, ka ar vientilta mašīnu ir jāpabrauc daudz vairāk. Piemēram, Zigurds Kalniņš. Uzskatu, ka viņš pilnpiedziņas mašīnā tika ielikts par ātru. Tas pats arī ar Jāni Kārkliņu - puika tika sadedzināts. Atpakaļ to dabūt būs ļoti grūti, jo sākumā kārtīgi ir jāizjūt viena mašīna un tikai pēc tam var domāt par kaut ko citu.
Ko bez autosporta vēl darāt?
Māris: Cenšamies vismaz reizi gadā kopā paceļot.
