Nikolaja un Vasīlija tēvs Staņislavs Grjazins ir zināms un ļoti pieredzējis autosportists, kurš ir braucis ne tikai Krievijā, bet arī Latvijā un Eiropā. Bez startiem Krievijā un Latvijā Staņislavs startēja arī pasaules rallija čempionāta posmos. Šobrīd viņš vairs aktīvi nenodarbojas ar autosportu, bet gan nodod savas zināšanas dēliem.
Pagājušajā nedēļā Staņislavs kopā ar Nikolaju un stūrmani Jaroslavu Fedorovu sāka jaunu projektu, kur, uzdodot dažādus jautājumus, Staņislavs video formātā sniedz uz tiem atbildes. Ņemot vērā, ka pirmais raidījums vairāk bija par to, kā Staņislava dēli nonāca autosportā, ko par to saka viņu mamma, kā sākās viņu draudzība ar SRT komandu un citas lietas, portāls Go4speed nolēma apkopot interesantākos notikumus un faktus par Grjazinu pirmajiem soļiem autosportā. Kopumā vienas stundas intervija aizritēja ļoti ātri, jo Staņislavam ir daudz ko stāstīt.
Kā dēli nonāca autosportā.
Dēlus ar autosportu nepiespiedu nodarboties. Jā, gribēju, lai viņi ar kaut ko nodarbojas, bet es viņus nespiedu. Tas bija abpusējs lēmums. Sākumā nopirku kartingu. Vasīlijs nobrauca vienu apli, bet Nikolajs pat nepiegāja tam klāt. Viņiem ilgu laiku nebija interese, ar ko nodarbojos es. Viņiem vispār autosports neinteresēja. Bet tad notika 180 grādu pagrieziens, kur Vasīlijs teica, ka grib pabraukt. Centos atrunāt, ka izaugsi, saņemsi tiesības un tad pabrauksim, bet beigās sanāca tā, kā sanāca. Pēc tam ar Nikolaju bija tā, ka viņš mana saka: ''Kāpēc Vasīlijs brauc, bet es nē.'' Arī centos viņu atrunāt, bet nesanāca. Taču esmu priecīgs par viņu izvēli, kas sakrīt arī ar manu. Vajag gribēšanu. Nevar cilvēkam kaut ko iemācīt, ja viņš pats to negrib mācīties.
Foto: gryazin.com
Attiecības starp tēvu un dēliem
Lai arī ko mani dēli sasniegs vai nesasniegs autosportā, es būšu laimīgs. Mums ar viņiem ir vienreizējas attiecības. Mēs esam draugi. Mums ir kopējas intereses un mēs daudz laika pavadām kopā. Tas nav mākslīgi radīts, ka es tagad vēlos ielīst bērnu dzīvē. Tas ir abpusēji. Mums ir daudz problēmas, kuras risinām kopā. Man ir patīkami, ka dēli ar mani konsultējas ne tikai par autosportu, bet arī par citām lietām. Sieva to saprot un novērtē, bet emocionālā ziņā viņai tas ne pārāk patīk (ka dēli brauc autosportā), bet tas ir saprotams, jo viņa uztraucas par puišiem. Kad sāku braukt sacensībās, sievai tas nepatika, bet viņa to saprata un beigās attiecās ar sapratni. Jāsaka, kad sāku strādāt ar Vasīliju, tad gan par sevi uzzināju daudz jaunu lietu, taču spēju pārliecināt sievu, ka tas ir pareizi. Ja būtu meita? Iespējams, viņa būtu visvairāk izlutinātā meitene pasaulē.
Foto: gryazin.com
Par mammu un autosportu
Man ar dēliem ir noteikumi, ka mammu ar sporta mašīnu nevedam. Viņa nekad nav sēdējusi stūrmaņa krēslā ne man blakus, ne Nikolajam. Vienu reizi, nepaklausot mani, Vasīlijs viņu izvizināja ar BMW pa ledu. Par to pēc tam es dabūju sukas, lai arī tur nebija ātrums lielāks par trešo pārnesumu. Viņa bieži skatās onbordus, jo mēs to darām kopā. Tas, ko tu redzi, skatoties no malas, ir kādi 10% no tā, ko izjūti, pats sēžot blakus pilotam. Ir bijis, kad atbrauc cilvēks uz testiem, lai pavizinātos. Nikolajs braukā, mēs analizējam onbordus un tam cilvēkam ir saprašana, ka viņš visu zina un viņam nav bailes. Taču, kad viņš izbrauc, tad viņš ir nesaprašanā un nobijies. Tāpēc šis mums ir kā tāds aizsardzības mehānisms mammai.
Foto: gryazin.com
Par ēšanu
Kad ir rallijs, tad dažreiz ēdu vienu reizi dienā. Taču man ir tāds paradums, ka, ja es nervozēju, tad es ēdu. Jo ātrāk brauc Nikolajs, jo es vairāk nervozēju un vairāk ēdu. Tāpēc rallija laikā es ātri pieņemos svarā. Bet tā normāli es ēdu trīs reizes dienā. Ziemā mani uzvar svars, bet vasarā man izdodas notievēt. Es to saucu par lāča ciklu.
Sadarbība ar SRT
Man ir viens draugs, ar kuru palīdzību SRT komanda ir tāda, kāda tā ir tagad. Protams, pirmā SRT komandas seja ir Ģirts Krūzmanis. Viņš ar autosportu sāka nodarboties no bērnības. Brauca ar visu, kam varēja pieskrūvēt motoru, kā arī Baltijā uzvarēja visu, ko varēja uzvarēt. Pēc tam viņš izveidoja šo komandu un ir tās īpašnieks.
Mans draugs Igors, kurš brauca ar motocikliem, bieži krita, tāpēc viņš nolēma pārsēsties uz četriem riteņiem. Viņš iepazinās ar Ģirtu, kur arī viņš veiksmīgi sāka braukt SRT komandas sastāvā autošosejas sacensībās. Pēc tam viņš gribēja braukt rallijā un uzrunāja mani, lai es palīdzu viņam sastādīt stenogrammu, lai arī tad es jau biju beidzis nodarboties ar autosportu. Taču atteikt nevarēju, tāpēc sākām strādāt ar stenogrammu. Pēc tam arī sāku viņu trenēt.
Tad viņš man sāka jautāt, ar kuru komandu, lai strādāju. Bija varianti vairāki, bet viņam patika strādāt ar Ģirtu, lai arī tobrīd Ģirtam nebija pieredzes ar ralliju. Iepazināmies, nobraucām kopā vairākus treniņus un pateicu Igoram savu viedokli, ka labāk dot Ģirtam iespēju, lai arī viņš var kļūdīties, taču tas ilgtermiņā var dot lielāku perspektīvu nekā jau ienākt kādā komandā no malas.
Komandas vadīšana un bizness
Vadīt sporta komandu kaut kādā mērā ir bizness. Kad tu startē komandā, kur tu redzi, ka bizness ir priekšā sportam, tas nav patīkami. Piemēram, kad sasit mašīnu, tev tas ir nepatīkami, bet ir komandas, kuras ir sajūsmā, jo tas ir viņu bizness. Remonts, piemēram, izmaksās 5 000 eiro, 10 000 eiro viņi saņems no apdrošinātājiem, no tevis vēl kaut ko noplēsīs un diena viņiem izdevusies. Ja tu atved mašīnu veselu, tad viņiem tas nav interesanti. Taču Ģirts ir sportists, kuram sports vienmēr bija pirms biznesa. Tas bija un ir redzams, ko novērtēju. Tā arī sākās mūsu sadarbība. Esmu priecīgs, ka komanda attīstās un tai parādās jau nopietna tehnika. Esmu priecīgs, ka iepazinos ar Ģirtu un varu ar saviem dēliem braukt autosportā viņa komandā. Esmu pateicīgs viņam.
Staņislavs (no labās), Vasīlijs un Nikolajs. Foto: news.drom.ru
Par sponsoriem un autosporta sacensībām Krievijā un Latvijā
Mums sponsoru praktiski nav, tāpēc 90% tērēju no saviem līdzekļiem. Krievijā autosports nav populārs. Mums nav autosporta kultūras. Tādā milzīgā valstī cilvēki, kuri nodarbojas ar autosportu, ir ļoti maz. Bet Latvijā ir daudz sacensību, kuras nereti pulcē 100 ekipāžas. Šeit tas ir populāri. Kad agrāk braucu sacensībās, tad Latvijā mani atpazina, prasīja autogrāfus, bet Krievijā nekad nevienam neesmu bijis interesants. Daudzi jautā, tev taču nav balvu, kāpēc tu ar to nodarbojies? Noņemu cepuri to cilvēku priekšā, kuri atbalstīja Jevgēņiju Novikovu, Alekseju Lukjaņuku, jo tie cilvēki tērē savus līdzekļus, lai atbalstītu talantīgus cilvēkus.
Trenera darbs
Jāsaka, ka vairs neesmu treneris. Kopā ar Nikolaju gandrīz vispār nebraucu. Vienu reizi kopā braucām un viegli apgāzāmies kupenā. Kopš tās reizes Nikolajs pateica, ka nebrauks kopā ar mani, jo tas viņu iespaido un viņš kļūst sasprindzis. Jā, kopā skatāmies onbordus, saku nianses, ko varētu uzlabot. Sevi par treneri beidzu saukt pēc viena gadījuma, kad brauca Vasīlijs. Mēs trenējamies, bet viņš brauca lēnāk, nekā ar to mašīnu var pabraukt. Tad es piedāvāju ar Vasīliju pastrādāt Sergejam Borisovam, kurš māk braukt ātri ar visu. Godīgi pateikšu, ka man līdz viņa braukšanas līmenim ir tālu. Rezultāti Vasīlijam uzreiz bija labi – 1.vieta Alūksnē, 2.vieta Rally Liepāja-Ventspils, kur viņš saņēma arī Kolina Makreja piemiņas balvu. Kopš tā laika man mēle neļauj sevi saukt par treneri. Jā, stenogrammu es dēliem mācīju.
SRT komanda. Foto: No komandas personīgā arhīva
Kādi ir Vasīlija un Nikolaja tālākie plāni?
Vasīlijam bija smaga trauma, tāpēc viņš vēl nav atguvies. Viņam priekšā ir vēl viena operācija kreisai kājai, pēc kā viņš pie stūres nevarēs sēdēt vēl kādus trīs līdz sešus mēnešus. Uz šo brīdi viņš ar ielas auto brauc labāk nekā staigā. Nikolajs mani priecē ar savām ambīcijām – viņš grib uzvarēt visus. Šogad viņš grib pacīnīties par labām vietā ERČ junioru ieskaitē. Nākamgad mēs plānojam aizvadīt ERČ čempionātu ar Škoda Fabia R5 mašīnu. Pēc tam, kad viņš jau tiešām brauks ātri, tad skatīsimies pasaules rallija čempionāta virzienā. Taču viss var mainīties. Šobrīd negribu, lai viņš vēl sēžas pie R5 stūres, jo viņš pagaidām brauc ātrāk, nekā spēj uztvert informāciju.
Jāatzīmē, ka, aplūkojot Vasīlija biogrāfiju, tur rakstīts, ka sportists piedzimis 11.11.93. Tobrīd ģimene dzīvoja 11.stāvā, kur mājai numurs bija 11. Vēlāk Grjazins skolā pabeidza 11 klases. Diemžēl, bet arī pagājušajā gadā piedzīvotā smagā avārija pirms Bērzkroga notika 11.datumā...
Intervija ar Staņislavu:
