Par šī gada Latvijas rallija čempioniem LRC1 klasē tika kronēta Gunta Lielkāja/Viļņa Miķelsona ekipāža, kurai šī bija debijas sezona pie pilnpiedziņas mašīnas stūres. Arī rallijsprinta ieskaitē, nepiedaloties visos posmos, Guntis ar Vilni sezonas kopvērtējumā 4WD Open klasē izcīnīja trešo vietu.
Sarunā ar portālu Go4speed Guntis atzīst, ka pirms sezonas nebija cerējis cīnīties par LRC1 klases titulu, jo sportists apzinājās, ka debijas sezonā to būs grūti izdarīt, taču, pateicoties Jānim Vorobjovam un daudziem treniņiem, Lielkājis tomēr spēja kļūt par čempionu.
Par to, kā sportistam aizritēja šis gads un kādi ir viņa nākamā ssezonas plāni, to portāls LAF Rallijsprinta ballē jautāja Guntim.
Gunti, kā tev radās ideja pārkāpt uz pilnpiedziņu?
Ja ar žiguli man patika braukt un es to sapratu (brauca divas sezonas - aut.), tad, nobraucot divus gadus ar ''Ford Fiesta R2'', es nevarēju pie tā auto pierast. Nejutos labi, tāpēc nolēmām neņemt citu priekšpiedziņu, bet pamēģināt citu klasi.
Un tad tu iekāpi pilnpiedziņā
Jā, bija tāda iespēja. Jau pēc pirmajiem braucieniem sajūtas bija ļoti labas un viss aizgāja no rokas. Protams, mērķi pirmajai sezonai nebija, jo galvenais uzstādījums bija trenēties un braukt, cik labi varam.
Foto: Ciedra Racing
Ja mēs raugāmies no braukšanas viedokļa, tad daudz ko varēji paņemt no priekšpiedziņas un pārlikt pilnpiedziņā?
Grūti teikt. Ir tā, ja tu izjūti auto, tad tālāk viss nāk ārā pats no sevis un viss notiek. Tad viss ir viegli. Tu savā ziņā spēlējies un vadi to mašīnu. Protams, pie nosacījuma, ka auto ir labi saregulēts. Protams, starp abiem auto mainījās trajektorijas un stenogramma. Ja ar priekšpiedziņu bija jābrauc ļoti tīri, tad pilnpiedziņa atļāva braukt nedaudz netīrāk.
Kādas bija sajūtas pirms šī gada Alūksnes rallijsprinta starta, kur Tu debitēji ar pilnpiedziņu?
Pirms paša starta rokas un kājas trīcēja, taču pēc pirmā ātrumposma, apskatoties laikus, sapratām, ka viss ir ļoti labi (bija ātrākā ekipāža klasē - aut.).
Var teikt, ka ar šo auto apradi ātri.
Jā, ātri sanāca saprasties un mums viss aizgāja, lai arī pirms sezonas nebija mērķis cīnīties par tituliem, jo apzinājāmies, ka pirmajā gadā to paveikt būs ļoti grūti. Galvenais gribējās pacīnīties ar pārējiem manas klases braucējiem, kas mums arī veiksmīgi izdevās.
Sezonas beigās Latvijas rallija čempiomnātā LRC1 klasē tituls, rallijsprintā 4WD Open klasē trešā vieta. Piekritīsi, ka nav slikti debijas gadā.
Jā, patīkams šoks. Taču tam ir arī savs izskaidrojums. Ja agrāk es treniņdarbam nepiegāju tik nopietni, jo ar auto sajūtas man nebija labas un man nebija tā prieka, tad, sākot braukt ar pilnpiedziņu, sajūtas bija citas, tāpēc arī pirms katra rallija kopā ar Jāni Vorobjovu un viņa komandu aizvadījām treniņus. Tas viss kopā arī deva rezultātu. Nebūtu treniņu, domāju, ka par uzvaru absolūti būtu grūti cīnīties.
Lielkājis testos. Foto: Ciedra Racing
Vai var teikt, ka treniņi dod kādus 20 – 30% no kopējā rezultāta?
Pareizi tu saki. Izbraucot treniņus pirms sacensībām, 20-30% no visa rezultāta dod tieši tas, ka tu aizvadīji treniņus, kuros tu parasti izbrauc un atsvaidzini iemaņas. Lielisks piemērs, kā man bija agrāk. Pirms sacensību starta, neaizvadot treniņus, bija sajūtas, ka iziešu uz starta un došu virsū, taču man nekas no tā nesanāca, tāpēc pirmie divi vai trīs posmi bija tādi samocīti, kuros tu tikai mēģini saprast auto un pierast pie tā. Laiks nekāds un aiziet ķēdes reakcija. Līdz ar to, ja gribas braukt un cīnīties par augstākajiem rezultātiem, treniņi ir nepieciešami. Vislabāk, ja treniņos izdodas startēt kopā ar kaut cik līdzīgu braucēju, lai var salīdzināt laikus.
Tavā gadījumā tev bija lielisks treniņpartneris – Jānis Vorobjovs.
Jā, man ar treniņpartneri bija ļoti paveicies. Bija vairākas reizes, kad izbraucu vienu braucienu ar Jāni, un man tas deva pārliecību, jo zināju, kurā vietā varu vēl labāk un ātrāk. Ja nav iespējas daudz trenēties, tad ir jāmēģina vismaz izbraukt kopā ar kādu, kas noteikti dos kaut kādu pārliecību un jaunas idejas. Protams, ne vienmēr tu paņemsi no sava konkurenta to, ko dara viņš, bet tev būs viela pārdomām, ko var uzlabot. Nevajag visu uzreiz ņemt, bet pa mazām lietām un tad skatīties, vai tas dod rezultātu. Mēs šogad katrā treniņā mēģinājām uzlabot vienu lietu, un tas deva rezultātu.
Foto: Artūrs Igaveņš
Cik daudz tev šogad palīdzēja Vorobjovs?
90%, ko šogad apguvu, bija ar viņa palīdzību. Viņš man ļoti palīdzēja gan treniņos, gan sacensībās. Jāsaka tā, ka mēs tā baigi daudz nerunājām. Bija lietiņas, kuras paanalizējām, bet tā, ka Jānis man sēdētu blakām un teiktu, kā jābrauc, tā nebija. Katrs darījām savas lietas. Pat pavērojot viņu no malas, varēju jau daudz ko paņemt sev. Mūsu attiecības bija brīvas un atvērtas, un viss no sevis smuki aizgāja. Man ļoti palīdzēja tas, ka varēju izbraukt ar viņu, jo tad es redzēju, kā viņš dara. Pēc tam sāku pats mēģināt un lēnām sanāca.
Vai šosezon iztikāt bez rupjām kļūdām?
Jāsaka, ka kopumā tādu lielu kļūdu nebija, izņemot rallijā Latvija, kur pats sakļūdījos un sajaucu tramplīnus. Auto jau bija plakaniski ne tajā tramplīnā, kurā tam vajadzēja būt, bet viss beidzās labi. Nebija pat tādu grāvju, bet mazas kļūdas jau bija, bez tām jau nevar.
Kādi plāni 2016.gada sezonai?
Brauksim ar to pašu auto. Ir doma startēt Latvijā un, iespējams, Igaunijas rallija čempionātā. Nākamgad mērķis būtu pacīnīties par to absolūto trijnieku.
