11.jūlija vakarā autoceļa Rīga-Veclaicene 92. kilometrā notika smaga autoavārija, kurā notika divu automašīnu frontāla sadursme. Kā vēlāk noskaidrojās, tad vienā no automašīnām atradās rallija braucējs Vasīlijs Grjazins, kurš kopā ar stūrmani bija devies uz sacensībām Igaunijā. Pēc šī negadījuma Grjazins tika nogādāts slimnīcā, kur viņam tika veiktas vairākas operācijas. Augusta sākumā sportistu izrakstīja no slimnīcas, kur nu Vasīlijs uzsācis atveseļošanos, kas varētu ilgt vienu gadu.
Pirms pusotras nedēļas šo rindu autors sazinājās ar sportistu, kurš piekrita pastāstīt par to, kas notika liktenīgajā dienā, kā arī par šī brīža situāciju, kas nav viegla.
Vasīlij, prieks, ka beidzot esi izrakstīts no slimnīcas.
Jā, man arī ir prieks, ka beidzot varu būt mājās. Ārsti mani izrakstīja un pateica – dodies prom puisīt un vairs te nekad neatgriezies. Liels paldies visiem ārstiem, kas man palīdzēja.
Šobrīd Tu atrodies Rīgā. Kad tu varētu doties uz Maskavu?
Man šobrīd nedrīkst ļoti locīt kāju un atspiesties uz tās, tāpēc esmu vēl Rīgā. Līdz ko varēšu vairāk locīt, tā došos atpakaļ uz Maskavu. Gulēt varu labi, jo kājai tas netraucē.
Vasīlijs Grjazins ar sievu. Foto: No sportista personīgā arhīva
Tagad tev ir gultas režīms
Jā, tagad ir tikai jāguļ un jāārstējas.
Tev uz abām kājām ir ģipsis?
Man uz vienas kājas ir ģipša longete. Kreisā potīte jau nedaudz ir saaugusi, taču vēl divus mēnešus man ar to longeti vēl būs jāstaigā. Taču tagad vienu reizi dienā es to varu noņemt, lai kāja paelpotu, lai to varētu pakasīt un nedaudz palocīt. Taču labai kājai tur viss ir daudz sliktāk, jo tur vēl nav pat šuves izņemtas. Ārsti teica, ka tur sākumā viss izskatījās tā, it kā es uz mīnas būtu uzkāpis...
Kad Tu varēsi sākt atspiesties uz kājām?
Uz kreiso kāju varēšu atspiesties pēc 3-4 mēnešiem, bet uz labās kājas apmēram pēc gada.
Citu savainojumu nav?
Nē, nav. Viss pārējais ir labi, tikai uz deguna un galvas ir rētas, tāpēc izskatos pēc kaut kāda 90 gadu bandīta (smejas).
Vasīlijs Grjazins kopā ar draugiem. Foto: No sportista personīgā arhīva
Pēc slimnīcas, kad devies uz mājām, nebija bail braukt?
Es ilgi domāju, ko lai tev atbildu uz šo jautājumu. Es gribu atgriezties uz braukt sacensībās, jo man tas patīk. Pat tad, kad mani veda no slimnīcas mājās, es gribēju nedaudz pastūrēt, bet man bija ļoti bailīgi braukt mašīnā, jo sajūtas bija tādas, ka katra pretim braucošā mašīna tev tūlīt uzbrauks virsū. Ir bailes, kuras nav pazudušas. Tiešām gribu turpināt nodarboties ar sportu, bet redzēsim, kā vēlāk viss izvērtīsies. Centīšos un ceru, ka man izdosies pārvarēt bailes, lai varu braukt vēl ātrāk nekā līdz šim. Taču sākumā ir jānostājas uz kājām.
Redz, kā dzīvē notiek. Autosportisti ir pakļauti lielam riskam, jo lielā ātrumā traucas pa trasēm. Bet tad kādā dienā pēkšņi notiek tas, no kā neviens nav pasargāts...
Es tev atklāšu vienu lietu. Brīdī, kad sāku nodarboties ar autosportu, tad zināju, ka tas ir pats bīstamākais sporta veids. Zināju, ka sporta mašīnā ir bīstami, taču tajā pašā laikā apzinājos, ka, ja kaut kas notiks, tad apkārt ir drošības karkass un ka visam vajadzētu būt kārtībā. Taču vienmēr baidījos, ka kaut kas var notikt uz koplietošanas ceļiem. Izrādās, ka ne velti baidījos, jo diemžēl tas notika.
Liktenīgā avārija
2015.gada 11.jūlija vakars laikam tev atmiņā paliks uz visu mūžu.
No avārijas atceros to, ka pirms mēs sadūrāmies, tad centos izvairīties no sadursmes, lai arī distance starp abām mašīnām bija tikai kādi 30 metri. Mēģināju iebraukt grāvī, jo cerēju, ka mēs izšķirsimies un viss būs kārtībā, taču viņš darīja kaut ko līdzīgu. Viss, ko es atceros pirms sitiena brīža ir tas, ka noteicu – o, kroplis un tālāk vairs neko neatceros. Kaut kādus fragmentus atceros, bet neko daudz. Man to ir grūti un smagi atcerēties...
Vai pēc avārijas ir izdevies aprunāties ar otru šoferi, kurš izraisīja šo smago avāriju?
Kad gulēju reanimācijā, ar mani gulēja vēl viens cilvēks no tās mašīnas. Atceros, ka nākamajā dienā uz slimnīcu atbrauca ASV karavīri un paņēma viņu. Kopš tā laika neko nezinu par viņiem. Vienīgi tobrīd baidījos, ka arī mani var savākt (smejas). Bet kopš tā laika viņš nav ne sazinājies ar mums, ne atvainojies. Ja viņš atvainotos, tad pateiktu, ka visiem gadās, bet šobrīd ir liels aizvainojums un nožēla, ka ir tādi cilvēki, kas guļ vienā palātā un zina, ka ir vainīgi, taču nav mēģinājuši sazināties un atvainoties. Skumji.
Šobrīd seko līdzi rallijam, vai tu par to nedomā un neko negribi zināt?
Rallijam sekoju līdzi ļoti cītīgi, it sevišķi brālim. Pārdzīvoju, kad viņam neiet. Arī Somijas WRC ļoti cītīgi sekoju.
Jā, tas ir labs rallijs. Šogad kārtējo reizi uz to biju devies klātienē.
Super. Man arī tas rallijs ļoti patīk.
Varbūt guļot tev ir jāspēlē datorspēles. Piemēram, ralliju?
Nē, es spēlēju tikai tanciņus (smejas)
Grjazins: "Mans nākamo divu mēnešu jaunais ofiss". Foto: No sportista personīgā arhīva
Vai Tu ārā arī vari izbraukt?
Pārsvarā guļu mājās, bet ik pa laikam ar ratiņkrēslu izbraucu ārā. Šobrīd man ļoti palīdz sieva. Lai arī mana sieva ir smalka, viņa diezgan labi tiek galā ar mani (smejas). Rokas viņai ir sarkanas un tulznās, bet viņa man visu laiku palīdz, par ko viņai milzīgs paldies. Protams, liels paldies arī vecākiem.
Noteikti nav viegli gulēt blakus Biķernieku trasei, kad dzirdi, ka tur kāds brauc?
Jā, dzirdēju, ka tur vakaros kāds brauc. Tad es sāku analizēt, ar kādām riepām viņš brauc un vai pareizi (smejas). Garlaicīgi nav.
Tagad tev tikai mieru un pacietību.
Jā, tagad ir jāklausa ārsti un jāievēro mierīgs režīms, lai pēc iespējas viss ātrāk sadzītu.
Liels paldies Tev par šo atklāto sarunu un novēlu tev ātrāk izveseļoties un atgriezties autosportā.
Paldies tev, ka pazvanīji. Gan jau viss būs labi!
