Autosporta portāls

Pirms gaidāmajām vēlēšanām portāls Go4speed uz nelielu sarunu aicināja Raimondu Strokšu.

Kā tu izvēlējies kandidēt uz LAF Rallija komisijas vadītāja amatu?
Teikšu kā ir – tā realitāte ir diezgan skarba, jo neviens nepieteicās pretendēt uz šo amatu. Bija izsludināta pieteikšanās, bet neviens savu kandidatūru tā arī neizvirzīja. Bija variants, ka nebūs neviens pretendents uz šo amatu, bet, ņemot vērā, ka man rallijs sirdij ir ļoti tuvs, kas aizņem lielu daļu no manas dzīves, tad es uz to visu no malas noraudzīties tā vienkārši nevarēju. Pats sevi neuzskatu par ideālu kandidatūru, jo man ikdienā pietiek ko darīt, taču šobrīd citu variantu nebija.
Rallijkrosa, ERČ un WRC posmu organizēšana, un vēl, iespējams, LAF rallija komisijas vadīšana – izklausās traki.
Bez tā, ko tu nosauci, ir vēl šis tas, kur darbojos, bet šobrīd, kad ir šāda situācija, nav citu variantu – ir jāiet un jādara. Nezinu, kā man tas viss izdosies, bet, ja mani ievēlēs, tad darīšu visu pēc labākās sirdsapziņas. Būtu vēl kāda cita kandidatūra, tad noteikti skatītos un atbalstītu to, un palīdzētu ar visām zināšanām, kādas man ir, bet šobrīd realitāte ir tāda, kāda tā ir.

Pēdējos gados daudz ir dzirdēts, ka rallijs Latvijā ir miris. Ko tu, kā iespējamais jaunais LAF rallija komisijas vadītājs varētu teikt šajā sakarā? Kas būtu tā lieta, kuru tu gribētu pamainīt, uzlabot?
Jā, esmu daudz reizes dzirdējis, kad cilvēki saka – rallijs ir miris. Iespējams, ka kāds dzīvo paralēlās realitātēs, bet, ja mēs paskatāmies uz pēdējiem diviem gadiem, tad tajos fiziski nevarēja notikt ralliji. Ja gada laikā var notikt tikai pāris ralliji, tad es pilnībā saprotu sportistus, kuriem nav tā vēlme un motivācija iet darboties un kaut ko darīt priekš viena diviem rallijiem.
Kas būtu tās galvenās lietas, kuras tu gribētu izdarīt, izmainīt?
Ir pilnīgi skaidrs, ka mums ir jātiek atpakaļ pie rallijiem. Tā ir prioritāte Nr.1, lai mums būtu sports un sportisti. Mums vajag rallijus un vietas, kur braukt. Gribētu atgriezties pie maksimāli vairākiem rallijiem un sākt visu likt atpakaļ uz sliedēm. Būs jāliek kopā galvas un par to visu jādomā, lai sportistiem būtu motivācija būvēt mašīnas, meklēt atbalstītājus un lai viņi zinātu, kur viņi var braukt. Protams, būs arī maksimāli jāstrādā arī pie tā, lai piesaistītu jaunus sportistus. Jā, šī brīža situācija pasaulē vieglas dienas nesola, bet ir jāsāk kaut kas darīt, lai lietas virzītos uz priekšu.

Dzirdēti daudzi un dažādi viedokļi par to, kāpēc LRČ tiek iekļauti posmi, kas ietilpst ERČ un kas daudziem nav finansiāli izedevīgi. Kāds būtu tavs redzējums par šo?
ERČ ietvaros iekļautie LRČ posmi jau vairākus gadus nav tas, uz ko Jānis Krastiņš lika prioritātes. Tas tika darīts tikai tāpēc, ka nebija citu iespēju, kur braukt. Varu teikt, ka ERČ posms noteikti nebūs prioritāte LRČ, kur nu vēl WRC gadījumā. Mums ir jāspēj LRČ atgriezt standarta rallijus, kas būtu piesaistīti kopā ar mūsu kaimiņu rallijiem, lai piesaistītu vairāk dalībniekus. Šeit nav jāizdomā nekāda raķešu zinātne – visiem jāapsēžas pie galda, jāsaliek kopā galvas un jāizdomā, ko mēs varam darīt lietas labā, lai tie vietējie ralliji ir dzīvotspējīgi.
Manuprāt, šodien noorganizēt ralliju ir ļoti, ļoti grūti.
Pateikšu absolūti godīgi. Lai mūsdienās noorganizētu ralliju ir jābūt, pat nezinu īsto vārdu, trakam varbūt. Tur ir jābūt milzīgai gribēšanai un dūšai, lai šādos apstākļos rīkotu rallijus. Tas ir ļoti, ļoti grūti izdarāms. Kad agrāk rīkoju Talsu ralliju, tad man bija viena mapīte ar dokumentiem, saskaņojumiem, bet tagad tam ir nepieciešamas trīs tādas mapītes, lai saņemtu visas atļaujas, saskaņojumus. Protams, esmu gatavs visiem organizatoriem, kuri būs gatavi rīkot rallijus, palīdzēt ar visām savām zināšanām un pieredzi, bet atkārtošos – mūsdienas noorganizēt ralliju ir ļoti grūti un arī finansiāli dārgi. Būsim reālisti. Bet man ir liels prieks par Cēsu rallija jauno organizatoru Māri Milleru, kurš šobrīd dara visu, lai LRČ atgrieztos rallijs Cēsis. Darīšu visu iespējamo, lai ar savām un manas komandas zināšanām viņam palīdzētu.

Ja tevi ievēlās, būs kaut kādas radikālas izmaiņas?
Nemelošu un teikšu pilnīgi godīgi – šobrīd man nav nekāds plāns vai izdomāta jauna raķešu zinātne, ko nolikšu galdā. Ja mani ievēlēs, tad noteikti veidošu vienu sarunu grupu ar sacensību organizatoriem, lai saprastu, kas, ko, kā un kāpēc, bet otra sarunu grupa man būs ar sportistiem. Nevar viens cilvēks visu izdarīt, tāpēc visiem ir jāsēžas kopā, jāņem lapas un viss jāraksta, jāzīmē, jādomā. Ja kādam būs kāda doma, tas viss jāliek uz papīra. Ir jādara viss, lai rallija sabiedrība būtu ieinteresēta to visu darīt un lai visi būtu motivēti strādāt viena mērķa labad – organizēt un braukt. Es negribu strādāt viens, jo šeit ir vajadzīga visu iesaistīto pušu sadarbība, jo tikai tā mēs varam panākt to, lai rallijs atgrieztos tur, kur tas bija agrāk. Jā, būs lietas, kuras varbūt var patikt vai nepatikt, un bez kurām nevarēs izvairīties, bet visiem būs jāliek kopā galvas, lai saprastu to formulu, ar kuru mēs, izvēloties vidusceļu, varam strādāt un virzīties uz priekšu. Šajā situācijā, kur mēs esam, nav viens pareizais plāns. Nav balts un melns, ir arī citas krāsas, tāpēc visām pusēm būs kopā jāiesaistās. Ir visiem jāsēžas pie galda un jārunā, lai kopā atrastu kopsaucēju. Mums visiem ir viens mērķis – mēs gribam rallijus un mēs gribam, lai ir, kur braukt. Kad izlasu vai dzirdu, ka tagad vainīgais pie tā, ka Latvijā nenotiek ralliji, ir Jānis Krastiņš, tad gribas noplātīt rokas. Tas ir tik banāli. Liekas, ka mēs daudzi dzīvojam citās realitātēs. Vienmēr esmu to teicis un teikšu, ka Jānis ir lielākais autosporta profesionālis Latvijā un, iespējams, Baltijā. Tas, ko viņš ir izdarījis rallijam, nezinu vēl tādu cilvēku, kurš tik daudz laika būtu ziedojis rallijam. Viņš var patikt, nepatikt, bet viņš savu lielāko dzīves daļu ir veltījis rallijam. To nevar nenovērtēt.
Man šobrīd nav uz galda plāns, ko un kā darīt, jo man tam visam bija maz laika. Taču, ja es tikšu ievēlēts, tad uzlocīšu piedurknes un sāksim strādāt. Citu variantu nav. Es līdz pēdējam brīdim biju gatavs, lai ir vēl kāds kandidāts, kuru ar lielāko prieku būtu gatavs konsultēt un palīdzēt ar visiem iespējamiem veidiem, bet, kad ir šāda situācija, tad es nevaru noskatīties no malas. Ir jāiet un jādara. Bija taču iepriekš sociālajos tīklos dažādi viedokļi, idejas, kā un ko labāk un pareizāk darīt, bet, kad ir iespēja to darīt, tad neviena gribētāja vairs nav.