Autosporta portāls

Lai arī Normunds pēc negadījuma tika aizvests uz slimnīcu veikt pārbaudes, par laimi, neviens no braucējiem nopietnas traumas neguva.
Kā pēc avārijas portālam Go4speed pastāstīja ekipāža, tad šī esot bijusi smaga avārija, kas tika piedzīvota lielā ātrumā.

''Ar veselību mums viss daudz maz kārtībā – nelieli sasitumi, bet kopumā viss labi. Runājot par pašu avāriju, tad tajā vietā pienācām par ātru. Varbūt tas līkums bija nepareizi pierakstīts, bet tajā brīdī pie tāda ātruma tur citu variantu nebija. Centāmies mašīnu nolikt šķērsām, bet nedaudz par daudz aizāķējāmies aiz iekšmalas kupenas, pēc kā auto atsitās pret ārējo valni un ar to viss bija beidzies. Tajā brīdī likās, ka tas nenotiek pa īstam, jo tā apziņa laikam vēl nenostrādāja. Tad, kad vēlāmies, bija sajūta, ka tas velkas mūžību (smejas). Likās: ''Kad tas viss beigsies''? Jebkurā gadījumā, nepatīkami tas viss bija. Kāds bija ātrums? Grūti teikt. Tobrīd braucu ar ceturto ātrumu, tāpēc biju ieskrējies tā pamatīgi,” stāsta Normunds Otomers.
Jautāts, vai šī bija viņa smagākā avārija, pilots atbildēja apstiprinoši. ''Jā, pirmo reizi mūžā man bija tik smaga avārija, jo nekad iepriekš nebiju kūleņojis. Ir bijis, kad braucu uz diviem riteņiem vai ieskrienu kādā pļavā/grāvī, bet tā, ka esmu kūleņojis, tā nekad man nebija.''
Diemžēl negadījumā cieta arī ekipāžas automašīna. Normunds stāsta, ka šobrīd vēl nezina, vai šo Opel Ascona mēs vēl redzēsim uz starta. ''Protams, ka uztaisīt var visu, bet, vai tas būs šogad, nezinu, jo, skatoties uz mašīnu, jāsaka, kā ir – diezgan bēdīgs skats. Autiņš ir apņurcīts no visām pusēm. Ja tomēr izlemsim, ka šis auto vairs nav labojams, tad būs jātaisa jauns rallija auto. Kāds? Tāds pats Opel Ascona. Varbūt taisīšu, kā vecajos labajos laikos B grupas Opel Ascona ar divām durvīm, bet tas ir tāds sapnītis. Ja tas gadījumā nesanāks, tad mēģināsim taisīt šo mašīnu. Man šim auto ir 20 gadi, tāpēc jebkurā gadījumā to sataisīšu, bet, vai ar to braukšu vēl rallijā, nezinu. Idejas un versijas ir, bet viss atkarīgs no finansēm un laika. Šogad diez vai sanāks savest kārtībā mašīnu, bet uz nākamo gadu vajadzētu visam būt kārtībā.''
Jautāts, ko no avārijas atceras stūrmanis Dāvis Arājs, sportists atzina, ka avārija notika ļoti ātri un izlabot kļūdu tobrīd nebija iespējams. ''Līdz vietai, kur mums nesanāca, pienākošie ātrumi bija ļoti lieli. Tobrīd tās sekcijas noslēdzošais pieraksts bija 50 K1, kas jau pie mūsu ātruma, ar kādu pienācām, nebija vairs izbraucams. Ieāķējām mašīnu līkuma iekšmalā, lai sadzēstos, bet diemžēl mašīnas aizmugure ar inerci trāpīja ārmalas valnī un uzreiz sekoja lidojums gaisā. Nezinu, cik īsti to kūleņu bija, jo lidojums likās ilgs, bet domāju, ka divi kūleņi noteikti bija, kur pēc kūleņošanas mēs palikām uz jumta un uz ceļa. Tajā vietā bija trīs skatītāji, kuri pēc avārijas atzina, ka esam labā ātrumā tur pienākuši,'' stāsta Dāvis Arājs, kuram vēlāk pēc avārijas ieģipsēja celi, lai Rīgā veiktu papildus izmeklējumus.
''Tobrīd, kad gulējām ar galvu uz leju, sapratu, ka ilgi tā nevar gulēt un sāku sprādzēties vaļā. Nezinu, kā man īsti izdevās tur atsprādzēties, bet pēc brīža, kad vēru vaļā durvis, skatītāji jau deva roku un vilka ārā. Pēc tam paņēmu OK zīmi un skrēju brīdināt nākamās ekipāžas, jo tur aiz nepārredzamā līkumā pie tā lielā ātruma nevarētu nobremzēt. Apturēju vienu ekipāžu, kas centās pabraukt garām mūsu mašīnai, bet diemžēl tur ceļš bija par šauru un viņu auto iesēdās kupenā. Tobrīd jau vairs neviens garām nevarēja pabraukt. Aiznesu tālāk nolikt avārijas trijstūri, lai brīdinātu pārējās ekipāžas, un pa to laiku jau skatītāji ar citiem braucējiem mūsu auto apgāza atpakaļ uz riteņiem, lai atbrīvotu ceļu un lai mūsu auto netraucētu citiem. Vēlāk, kad beidzās pirmais aplis, atbrauca Safety, kas mūs aizvilka līdz lielajam ceļam.''