Didzis Zariņš un Antana Juknevičius ar Dakāras rallija medaļām
Dakāras rallijs noslēdzās ar Nasera Al-Atijas uzvaru. 49.vietu izcīnīja Antanas Juknevičius un Didzis Zariņš. Ja rallijreida sākumā ekipāža cīnījās ar tehniskām problēmām, tad turpinājumā braukšana ritēja mierīgāk, taču tāpat bez piedzīvojumiem ekipāža neiztika.
Par to, kā ekipāžai klājās aizvadītajā rallijā, portāls Go4speed uzreiz pēc finiša aprunājās ar Didzi Zariņu.
Didzi, apsveicu ar Dakāras rallija finišu!
Paldies.
Ja rallijs jums iesākās diezgan smagi, tad uz beigām liekas, ka viss noritēja daudz mierīgāk.
Jā, Dakāras rallija sākumā mums bija tehniskas problēmas, kas liedza braukt ātrāk un pacīnīties par labāku rezultātu. Taču, kad defekti tika novērsti, jau varējām braukt ātrāk un pacīnīties par augstākiem rezultātiem.
Pēc tehniskām problēmām turpinājumā viss gāja kā plānots?
Jā, izteiktu tehnisku problēmu vairs nebija, bet, ņemot vērā, ka mēs pēc sākotnējām tehniskajām problēmām kopvērtējumā bijām atkrituši uz beigām, tad turpinājumā pāris posmos trasē lielos putekļos nācās apdzīt daudzus braucējus. Tas bija sarežģīti un vietām pat bīstami. Tad, kad startējām ap 40.-45.vietu, tad jau viss bija labāk.
Kas visspilgtāk palicis atmiņā no šī Dakāras rallija?
Šajā Dakārā bija pilns spektrs, ko varēja noķert – remontēšanās, braukšana pa tumsu un putekļos, apdzīšanas, braukšana bez problēmām. Vienu lietu grūti izcelt, jo viss rallijs kopā bija spilgts.
Pie mums tumsā ir pierasts, ka apkārt ir kaut kur kaut kādas gaismas, kas atspīd, bet tuksnesī, lai arī tobrīd spīdēja mēnesis, redzamība bija ļoti slikta. Tik, cik redzi no mašīnas gaisām, tas arī viss, bet, paveroties apkārt, bija pilnīga tumsa.
Cik sapratu, tad jūs arī rakāties pa tumsu?
Jā, tā bija tāda mana pirmā Dakāras rallija pieredze, kad kāpās rakos pa tumsu. Kopumā jāsaka, ka šī viena rakšanās pa tumsu arī bija tāda nopietnākā. Piemēram, Āfrikā bija daudz nopietnākas un smagākas rakšanās.
Kā tu salīdzinātu Dakāras ralliju Āfrikā un Saūda Arābijā?
Mūsdienu Dakāras rallijs palicis krietni ātrāks. Ja finišā Top 10 braucēji iebrauc 10 minūtēs, tad agrāk bija posmi, kur trīs braucēji iebrauc vienā stundā. Tas viss tagad ir mainījies. Āfrikā tas rallijs bija ekstrēmāks, bet šeit tas rallijs vairāk bija civilizētāks. Jāpiebilst, ka Āfrikas rallijā vairāk bija navigācijas, bet šeit tas viss bija vairāk apdzīvotāks.
Cik sapratu, tad jūs noslēdzošajā posmā palīdzējāt krievu braucējam?
Jā, pēdējā ātrumposmā pirms finiša Vasiļjeva automašīnai bija salūzusi ātrumkārba. Redzējām, ka pilots stāv ar rokās paceltu striķi. Ilgi nedomājot, apstājāmies un aizvilkām viņus līdz finišam (apmēram 15 kilometrus). Tāds ir Dakāras rallija gars, kad viens otram izpalīdz un neatstāj nelaimē. Vilkt mašīnu tuksnesī galīgi nebija viegli, bet mēs to paveicām un kopā sasniedzām finišu.
Kopumā atmosfēra bija laba, vienīgi Covid-19 pandēmijas dēļ šogad nevarēja staigāt visur, kur gribās un aprunāties ar braucējiem. Un sportisti ar apkalpojošo personālu to arī ievēroja un bez lielas vajadzības apkārt nestaigāja.
Cik sapratu, tad bez tevis un pilota jūs komandā bijāt kopā pieci cilvēki.
Jā. Es un Antanas, un trīs mehāniķi. Pēc tam, kad devāmies trasē, mehāniķi visu vāca nost un devās uz nākamo bivoku, kur mūsu nometne tika iekārtota par jaunu. Bet šogad jāsaka, ka mehāniķiem bija nedaudz vieglāk, jo vairākas reizes mēs atgriezāmies vienā un tajā pašā bivokā, tāpēc mehāniķiem nevajadzēja pārbraukt. Bet kopumā ne tikai mums sanāca daudz braukt, bet arī mehāniķiem.
Redzēju, ka arī paši sev gatavojāt ēst.
Brokastīs un vakariņās varēja iet uz organizatoru ēdnīcu, kur varēji paņemt maltīti un doties uz savu komandu, kur arī mierīgi varēja paēst. Bet bija dienas, kad paši uz grila sev gatavojām ēst, jo pašu gatavots ir pašu.
Parasti ir tā, ka pēc rallija nedēļu mēs tā teikt attejam no rallija, un tad aprunājamies un izrunājam, ko darīsim tālāk, jo Dakāras rallijs nav vienīgās sacensības. Šobrīd ir jāatvelk nedaudz elpa un jāsaprot, ko darīsim tālāk. Ja brauksim kopā arī nākamgad, tad ir jāsagatavojas mazliet savādāk.
