Autosporta portāls

No sportista personīgā arhīva

Jau ziņojām, ka augusta beigās Vācijā, Eurospeedway Lausitz trasē, 60 000 skatītāju klātbūtnē norisinājās autošosejas sacensības vairākās klasēs – DTM, Tourenwagen Classics, Audi R8 kauss, Haigo seriāls ar A2 grupai atbilstošiem šosejas auto, kā arī vēsturiskajām formulām. Starp visiem dalībniekiem uz starta izgāja arī divi latviešu sportisti – Matīss Mežaks (ar LADA startēja Haigo seriālā) un Andris Griķis, kurš brauca ar Mondial klases Estonia 21-10 formulu.
Matīss divos braucienos spēja izcīnīt 11. un 7.vietu, bet Griķis pirmajā formulu braucienā bija piektais, bet otrajā izcīnīja uzvaru. Sarunā ar portālu Go4speed Andris Griķis atklāj, ka vieta uz goda pjedestāla kādā no braucieniem bija reāls plāns.

''Zinot to, ka ar lielāko daļu braucējiem, tiesa gan citā trasē, savulaik jau biju sacenties, tad klusībā cerēju atvest kādu kausu mājās. Kopā startēja 22 formulas, no kurām vismaz seši braucēji bija spējīgi uzvarēt. Tas līmenis ir dažāds – ir vecmeistari, kā arī ir puiši zem 30 gadiem. Brīvajos treniņos jau pirmajā piegājienā uzrādīju otro ātrāko apļa laiku, par ko biju pārsteigts. Pirmajā braucienā startēju no otrās starta vietas, taču ātri izvirzījos vadībā. Tad trasē izbrauca drošības mašīna un sākās problēmas ar sportistu pareizu izkārtošanos aiz drošības mašīnas. Bija vairāki sodi, tai skaitā arī man – bija jāizbrauc cauri boksiem. Finišā ieņēmu piekto vietu, ar ko biju ļoti neapmierināts. Tas man deva sportiskas dusmas un lielu papildus motivāciju startam nākamajā dienā. Otrajā kvalifikācijā biju ātrākais, kas ļāva startēt no pole-position. Brauciens bija gana spraigs, cīņa par līderpozīciju norisinājās kādus 4-5 apļus. 32 grādu svelmē 22 minūšu brauciens bija nopietns pārbaudījums ne tikai tehnikai, bet arī fiziski pašam. Izcīnītā uzvara braucienā, bija labākā atbilde pirmās dienas neveiksmei. Papildus tam, kad vēl skanēja Latvijas himna, tās bija vārdiem neaprakstāmas sajūtas,'' stāsta Andris Griķis.
Sportists atklāj, ka šīs esot bijušas iespaidīgas sacensības, kuras, iespējams, kādu dienu redzēsim arī Latvijā. ''Esmu braucis gan Maskavā, gan Polijā, gan Čehijā un daudz kur citur, bet šīs sacīkstes bija zīmīgas ar to, ka tās bija DTM 500. sacīkstes. Šī bija pirmā reize, kad FIA akreditētais vācu vēsturisko automobiļu seriāls Haigo, kuram šī bija 15.sezona, kā satelītseriāls bija pieaicināts pie DTM. Ļoti iespējams, ka šī sadarbība viņiem turpināsies, tāpēc būs lieliska iespēja vēl apmeklēt šādus posmus. Kas svarīgi, Haigo organizatori nākamgad grib rīkot vienu posmu Baltijā. Tas būtu iespaidīgi, ja šī seriāla auto varētu iziet uz starta Biķernieku trasē. Gaidīsim sezonas beigas, lai redzētu jauno kalendāru, lai varētu kaut ko sākt plānot un domāt.''
Andris brauca ar Estonia 21 formulu, kas pirms vairāk kā 30 gadiem tika ražota sērijveidā Tallinā, TARK rūpnīcā. Lai arī formula ir ar 80 gadu tehnoloģijām, tā ir sagatavota atbilstoši Haigo klases tehniskajiem noteikumiem, ar mērķi, lai var braukt ne tikai Baltijā, bet arī citās sacensībās. Sportists piebilda, ka šādos posmos ir svarīgi nodibināt kontaktus ar sportistiem, organizatoriem, lai viņus varētu aicināt pie mums. "Manuprāt, mums tas šajā posmā lieliski izdevās. Protams, mums pašiem jāizdara savs mājas darbs (tehnisko noteikumu pilnveidošana), bet ceram uz to labāko.''
Griķis piebilda, ka rezultāts ir viena lieta, bet tie kontakti un emocijas, kas tika iegūtas, dod neatsveramu pieredzi. ''Šis rezultāts man deva, ja tā var teikt, kādus 30%, bet pārējos 70% man iedeva sajūtas un emocijas no šīs nedēļās nogales. Būt vienā nometnē kopā ar DTM braucējiem, satikt tik daudz interesantus un zināmus cilvēkus – tas deva ļoti lielu motivāciju un enerģijas lādiņu.''
''Mana ķivere ir krāsota Brazīlijā, tajā pašā studijā kur Airtonam Sennam, Pikē, Fittipaldi. Ar saviem kontaktiem kopā ar mehāniķi mums izdevās tikt Audi DTM komandas boksos, kur izdevās satikt pašu Pietro Fittipaldi. Iepazināmies un izrunājām nianses par Eurospeedway ovāla virāžu trajektorijām, pabijām DTM Audi boksos. Uz atvadām palūdzu, lai viņš parakstās uz manas ķiveres, taču viņš bija izbrīnīts un pārjautāja: ''Tu to nopietni? Man tas būs liels gods''. Teikšu godīgi – pēc šīs satikšanās varējām jau doties mājās. Ko vēl vajag? (smejas). Tāpat satiku ar savu kartingu laiku elku - F1 pilotu Gerhardu Bergeru un šī brīža DTM bosu. Mani vienaudži zina, ka man 80to gadu beigās mājās bija Bergera parakstīts plakāts (paldies tad bija jāsaka manam kaimiņam Edgaram Skultem). Šīs satikšanās bija emocionāli piesātinātas, pēc kā pasaule kļuva mazāka, ka tu vari atnākt un iepazīties ar tādiem vīriem, kuri tevi vienkārši uzņem un brīvi aprunājas.''
Protams, atmiņā neizdzēšams ir brīdis, saņemot novērtējumu no DTM komandu mehāniķiem. ''Atceros, kad pēc uzvaras braucu cauri boksiem uz savu nometni, tad no DTM boksiem iznāca vīri baltos kreklos un parāda īkšķi. Tajā brīdī varēja just kā sirds ar pārsitieniem pukst (smejas). Tas viss ir jāizdzīvo, ko novēlu izdarīt ikvienam braucējam. Tā ir neatsverama pieredze, neatsverama. Aicinu visus sportistus, kuri ir iekšā vēsturiskajā kustībā, uz lietām nedaudz paskatīties plašāk. Varbūt var pielāgot savu tehniku šādiem noteikumiem, lai varētu izbaudīt šāda mēroga pasākumu, pašiem piedaloties.''

''Arī pēc kvalifikācijas, braucot nost no trases, bija jāizbrauc cauri milzīgam pūlim – pie sevis piedomāju, gluži kā savulaik Korsikas B grupas rallijā. Tajā brīdī redzi kā fani bildē un filmē, nāk un interesējas par tevi. Tas bija super. Tādu emocionālo lādiņu, kādu ieguvu tur, vēl nebiju ieguvis sacīkstēs. Arī tīri cilvēcīgi ieguvu ļoti daudz jaunu emociju ilgam laikam, pie kam ne tikai sportam. Pēc tādām sacensībām ir sajūta, ka dzīve ir pamainījusies un ir cits redzējums uz to.''
Ar vēsturisko formulu Andris brauc septīto sezonu, bet autosportā viņš sāka braukt 1984.gadā. Vispirms ar kartingu, kur tika pavadītas desmit sezonas, tad četras sezonas tika braukts VW Golf kausā, kā arī dažādās ar ralliju saistītās sacensībās. ''Sporta meistara titulu ieguvu pirms 20 gadiem (smejas). Priekš vēsturiskā seriāla nejūtos vecs, bet kopumā pieredze man jau ir liela. Joprojām izbaudu sacensības, kur cenšos uzlabot gan savu braukšanu, gan tehniku.''

Jautāts par izmaksām, Griķis piebilda, ka, protams, izmaksas bija lielākas, bet liela atšķirība starp sacensībām Igaunijā un Vācijā neesot. ''Izmaksas atšķiras tikai ceļā. Nekas ekstra dārgāks nav. Protams, ja brauc komanda, vairāki cilvēki, kur visi dzīvo viesnīcā, dodas ekskursijās, tad tās izmaksas būs lielākas, bet mēs kā īsti letiņi dzīvojām boksos, ēdām latviešu rupjmaizi ar desu, un tās izmaksas neatšķīrās no tā, kā aizbraukt uz kādām tuvākām sacensībām ārpus Latvijas. Jāņem vēl vērā fakts, ka katrs brauciens ir par piecām minūtēm garāks nekā Rīgā, kā arī ir viens papildus kvalifikācijas brauciens. Ja raugāmies no sportista viedokļa, tad sanāk vairāk izbraukāties. Jā, nolietojas vairāk riepas un degviela iztērējas, bet, ja paskatās no otras puses, tad maz mēs tiekam braukt šādās trasēs, un vēl uz tādas skatuves. Katra nobrauktā minūte bija tā vērta.''
''Esmu gandarīts, ka pēc Riga Summer Race un šīm sacensībām, kur starpā bija tikai viena nedēļa, mēs spējām aizbraukt uz Vāciju un izcīnīt uzvaru svešā trasē,'' nobeidz sportists, kurš piebilda, ka uz Latviju viņš ar komandu un sporta auto devās pēc sacensībām svētdien deviņos vakarā, bet pirmdien plkst. 14:00 viņš jau bija darbā.