No 28. janvāra līdz 4. februārim Montekarlo apkaimē jau 15. reizi risinājās vēsturiskais „Montekarlo" rallijs, kurā latviešu ekipāžas guva atzīstamus panākumus. Pāris nedēļas pagājušas, iespaidi nosēdušies, tādēļ „Go4speed" nolēma tikties ar Raimondu Strokšu un Karlīnu Štālu, lai sīkāk uzzinātu par to, kā viņiem gājis un kas piedzīvots.
Raimonds Strokšs „Montekarlo" vēsturiskajā rallijā šogad jau otro gadu pēc kārtas iejutās stūrmaņa lomā, savukārt Karlīnei Štālai šīs bija kas pilnīgi jauns - pirmās vēsturiskā rallija sacīkstes, pirmās rallija sacīkstes vispār un pirmo reizi blakussēdētāja krēslā. Līdz ar to pirms sacīkstēm Raimonds viņai nolasīju nelielu ievadkursu, pēc kuras gan īpaši nekas daudz skaidrāk nekļuva. „Jā, Raimonds nolasīju ievadlekciju, bet nekas īpaši skaidrs nebija, tas viss bija pilnīgs jaunums. Ar katru ātrumposmu rezultāts uzlabojās, katrā dopā kaut ko jaunu iemācies," tā par pašu sākumu Karlīne Štāla.
Abi uz šo pasākumu tikuši spontāni, jo pagājušajā gadā Strokšu kā stūrmani trīs dienas pirms izbraukšanas ieteica Karlīnes tēvs Andris Štāls, savukārt Karlīne šogad par to, ka būs jābrauc arī uzzinājusi vien pāris dienas pirms izbraukšanas. Abi skaidro, ka labi, ka tā sanācis, jo viņi ar „Montekarlo" ralliju jau paspējuši saslimt un cer arī nākamgad tajā piedalīties. „Jāgaida uzaicinājums. Gribās domāt, ka piedalīsimies, rezultāti bija labi, un grūti pateikt, kādēļ, lai mūs atkal nepaņemtu," tā par iespējamo nākamā gada dalību Raimonds Strokšs.
No klasiskā rallija vēsturiskais rallijs atšķiras ar to, ka tas notiek pēc regularitātes principa. Vienkārši sakot - ātrumposmos ir dots vidējais ātrums, līdz ar to noteiktā vietā jānokļūst noteiktā laikā. Ja ekipāža finišā ierodas pirms vai pēc noteiktā laika, par to pienākas soda punkti. Viena sekunde - 10 punkti. Rallija beigās uzvar tas, kuram vismazāk soda punkti. Dopa laikā 5-7 vietās tiek mērīts vidējais ātrums, kas šo pasākumu vēl vairāk sarežģī. Vēl viena būtiska atšķirība no klasiskā rallija - ātrumposmi netiek slēgti apkārtējai satiksmei.
Līdz ar to jebkurā brīdī kāds kaut kur var izbraukt priekšā, un, ņemot vērā, ka kalnos lielā daļā ceļu divas automašīnas nevar izmainīties, tad tas sagādā zināmas grūtības. „Bija gadījums - ar acīm jau redzu finiša punktu, skaitu sekundes un saprotu, ka ideāli paspēsim tieši laikā bez sodiem, un pēkšņi no maza sānu celiņa priekšā izgriežas autobuss. Viņš jau tā brauc līdz ar milimetriem, velkas, un apdzīt nevari. Tad nu tu sēdi bezspēcīgi aiz viņa un tikai skaiti sekundes, cik nokavēsi. Un tādas situācijas pa visu ralliju ir daudz," komentē Strokšs.
Iļja Kašins un Raimonds Strokšs ekstremālajos laika apstākļos. Foto no Russo Baltic Racing personīgā arhīva
Tam visam klāt šogad nāca laika apstākļu faktors. Lielu daļu ceļu klāja ledus un sniegs, kas vietām mijās ar asfaltu. „Vienā kalna pusē ir pliks asfalts, plats un tu vari noturēt noteikto vidējo ātrumu (45-49,99 km/h). Bet, aizbraucot kalnam otrā pusē, ceļš kļūst divreiz šaurāks, līkumi asāki, un vēl klāt ledus un tur noturēt doto ātrumu ir nereāli. Šajā brīdī sākās klasiskais rallijs, kad visi gāž acis pārgriezuši, lai paspētu laikā. Diezgan dulli, jo ceļi nav slēgti, pilnīgi jebkas var nākt pretī, bet nav variantu, jo jāpaspēj laikā," smejot stāsta Raimonds.
Iļja Kašins / Raimonds Strokšs finišēja kā 17., bet Henks Tuiss / Karlīne Štāla finišu sasniedza kā 134. Tas skaidrojams ar to, ka lielu daļu rezultātu veido pieredze, kā arī iepriekšējā sagatavošanās. „Visu izstāstīt cilvēkam, kas pirmo reizi piedalās, vienkārši nevar. Gan stūrmanim, gan pilotam tam jāiziet cauri, jāizdzīvo un tikai tad var gūt labu rezultātu. Nākamgad Karlīnei, braucot stūrmaņa krēslā, noteikti jau būs pavisam cits rezultāts. Mēs šoreiz pasākumam ļoti nopietni piegādājām, daudz laiku tam veltīju, iedziļinājos katrā sīkumā, un tas atmaksājās. Arī pilots labi nobrauca, tādēļ beigās arī tik labs rezultāts," tā rezultātu atšķirību skaidro Strokšs.
Karlīne gan uzslavē savu pilotu, sakot, ka „biju pārsteigta, ka bez iepriekšējas šādu sacensību sagatavotības Henks turēja līdzi Iļjam (Kašinam). Jāatzīmē, ka viņam ir 67 gadi, un jau ar viņu kopā esmu braukusi „Radical" sacensībās". Raimonds piebilst, ka „apbrīnoju to džeku, es 67 gados gribētu būt tieši tāds pats kā Henks, viņu tik vienkārši neapstādināt". Abi gan atzīst, ka stūrmaņa darbs šajā rallijā ir pat interesantāks nekā pilotam, jo visu laiku jāorientējas, jāpielāgojas situācijai. Tas esot grūts, bet fantastisks darbs, jo pilotam vairāk jāklausa stūrmanis nekā parastajā rallijā.
Ar būtiskāko iespaidu atklāšanu iet grūti. „Ir tik daudz iespaidu, tik daudz piedzīvojumu, un tā nedēļa principā paiet kā viena liela diena. Lai visu atcerētos, ir jāpasēž, jāpaiet cauri pierakstiem. Var teikt, ka viss pasākums notiek tādā vieglā skrējienā, pirmā nakts netiek gulēta vispār, pārējās naktīs vien pa pāris stundām," tā par pasākuma atmiņām Strokšs. Karlīne smejot saka, ka „vajadzēja rakstīt dienasgrāmatu. Bet pirmais, kas nāk prātā ir piedzīvojums koncentrācijas braucienā (brauciens līdz Monako). Devāmies uz pirmo ātrumposmu, un uz ceļa vienkārši parādās gans ar milzīgu aitu jūru, neticēju savām acīm".
Karlīne Štāla aizrautīgi stāsta par rallijā piedzīvoto. Foto: Aigars Tīdmanis/Go4speed
Uz šīs nots turpina Raimonds, stāstot, ka „jau atkal kavējam, man jālasa stenogramma un priekšā govju bars. Man par to visu situāciju uznāca kārtīgi smiekli - iet rallijs, jāpaspēj laikā, bet priekšā govju bars. Skats pa logu gan, protams, fantastisks, kā arī pašā Monako pēc rallija bijām lielākajā kazino. Tā ir vieta, kas noteikti jāapmeklē". Karlīne piekrīt: „Protams, bija ļoti grūti, bet tas interesantais, augstumi, neaizmirstamie dabas skati to visu kompensē, un rezultātā tas interesantais ir vairāk nekā grūtais."
Tāpat interesants bija koncentrācijas posms, kas notiek pirms klasiskajiem ātrumposmiem. Braucot kalnā augšā ik pēc 200-300 metriem kāds auto bija iestidzis kupenā vai grāvī, un rallija beigās teju katrs otrais auto bija ar lielāku vai mazāku skādi. „Nav ko slēpt, arī mūsu mašīnām katrai bija pa kādai skādītei," atklāts ir Raimonds. Jāatzīmē, ka tieši šis posms Strokša ekipāžai izrādījās veiksmīgs, jo, neraugoties uz lielo satiksmi un mašīnām pa malām, tas diezgan raiti tika izbraukts.
Kopā rallija laikā tika nobraukti ap 2500 kilometriem, kas ir smags pārbaudījums 1970. gada „Jaguar E Coupe 4.2" automašīnām. Pirms pasākuma automašīnas tika saliktas teju no nulles, jo sacīkšu laikā tāda noteikta servisa parka nav. Var remontēties pārbraucienu laikā, tomēr šogad rallijs bija tik saspringts, ka laika atlika tik vien, kā ieliet degvielu un notīrīt stiklus.
Raimonds Strokšs par sekundēm un milimetriem. Foto: Aigars Tīdmanis/Go4speed
Izmaksu ziņā rallijs, protams, nav lēts, jo vienas ekipāžas dalības maksa vien sastāda 4000 eiro. Dalības maksā gan iekļauti numuriņi labās viesnīcās, suvenīri, piemiņas balvas un, protams, abas glaunās pieņemšanas. Vēsturiskā „Montekarlo" rallija patrons ir Monako princis Alberts II, un arī pieņemšanas oficiāli ir pie viņa. „Princis atklāja ralliju, palaižot pirmo automašīnu, tomēr pēc tam viņam droši vien ir svarīgākas darīšanas, jo pieņemšanās viņš neparādījās," stāsta Strokšs. Pieņemšanas gan noorganizētas ļoti augstā līmenī, jo tiek pasniegti vissmalkākie ēdieni, apkārt viesmīļi un šāda veidu servisu nedz Štāla, nedz Strokšs vēl nebija piedzīvojuši.
Sarunas beigās Strokša rezumē par ralliju ir sekojošs: „Tu vari sagatavoties perfekti, tu vari būt vislabākais braucējs, bet šinī rallijā bez veiksmes nekur. Vari braukt pa sekundēm, bet blakus apstākļi jebkurā laikā var ietekmēt tavu rezultātu. Perfekts piemērs - šī gada rallija līderis, kurš ir vairākkārtējs šī vēsturiskā rallija uzvarētājs, Mario Sala visas sacīkstes bija vadībā, bet pēdējā ātrumposmā viņam priekšā bija sagriezušās vai apstājušās mašīnas, un viņš vienā ātrumposmā zaudēja visu. Tu esi bezspēcīgs pret to, tādēļ veiksme ir ļoti būtiska."
VIDEO: Iļjas Kašina / Raimonda Strokša ekipāžas video fragmenti
