F1 rekordistam Mihaelam Šūmaheram vēl atlikušas vien četras sacensības līdz karjeras beigām, tādēļ viņš nesenā intervijā atklāti izteicies par saviem pēctečiem, savu nozīmi pirmajā formulā un to, ko viņam šie trīs atgriešanās gadi ir devuši.
Par savu pēcteci vācu F1 leģenda uzskata savu tautieti Sebastianu Fetelu: „Sebastians ir līderis. Es domāju, ka viņš arī šogad izcīnīs titulu, vismaz viņi visi priekšnosacījumi tam ir. Ilgākā laika posmā viņš Vācijā noteikti kļūs par „misteru F1"." Savam tiešajam pēctecim „Mercedes" komandā, Luisam Hamiltonam, Šūmahers domā, ka ir atstājis pietiekami siltu vietiņu.
„Es neesmu dizaineris un arī ne aerodinamikas speciālists, tomēr es domāju gan, ka es ieguldījis savu artavu tajā, ka komanda pēdējos trīs gados ir attīstījusies. Ja Hamiltons uzvarēs, tad es par viņu un komandu tikai priecāšos. Domāju, ka arī es varēšu piedalīties glāžu skandināšanā, jo arī mans nopelns šajā uzvarā būtu," savu lomu komandas attīstībā skaidri definē Mihaels Šūmahers.
Tāpat viņš caur humoru apzinās arī savu lomu pirmajā formulā kopumā, minot, ka viņš savu zīmogu tai ir uzlicis. Uz žurnālistu jautājumu, vai pēc viņa aiziešanas F1 neradīsies vakuums, Mihaels atbild ar humoru: „Es kaut ko būtu izdarījis nepareizi, ja tas tā nebūtu."
Šūmahera vienīgais pjedestāls ar Mercedes šogad Spānijā. Foto: AP
Neraugoties uz to, ka lielā mērā atgriešanās bija izdevusies, Šūmahers saviem kolēģiem pēc aiziešanas no F1 neiesaka atgriezties. „Ir jābūt jēgai to darīt. Ir piemēri, kad pēc atgriešanās tu bez jebkādām cerībām brauc pašā aizmugurē. Dzirdēt to, ka tu vairs īsti nevari pabraukt, protams, ka ir negatīvi. Tādēļ es nevienu nevēlētos motivēt uz atgriešanos un tādējādi iegrūst sevi nelaimē," skeptisks par atgriešanos pirmajā formulā ir septiņkārtējais čempions.
Šūmaheram pašam gan neviens nav teicis, lai viņš beidzot braukt, tieši pretēji: „No Mercedes puses visai skaidri tikai pateikts, ka viņi labprāt turpinātu sadarbību." Tāpat viņam esot bijušas arī vairākas citas iespējas turpināt savu autosportista karjeru.
Tam, ka Mihaelam savas atgriešanās laikā neizdevās atkārtot savus lielos panākumus, esot arī sava pozitīvā puse. „Drūzma ap mani vairs nebija tika liela, kas, protams, pēdējos trīs gados bija kā priekšrocība. Kā cilvēks es šajos gados neesmu mainījies, bet es esmu iemācījies kļūt atvērtāks un grūtās situācijās nekrist izmisumā, bet gan izprast tās. Līdz ar to es biju brīvāks un to cilvēki arī juta. Es nekļuvu par citu cilvēku, bet gan vienkārši noņēmu tās klapes no acīm, ar kurām agrāk gāju cauri dalībnieku parkam," vaļsirdīgi atklāj Šūmahers.
