Jānis Horeliks. Foto: drive eO
Autošosejas cienītājiem Jāņa Horelika vārds ir labi zināms jau kopš 90to gadu beigām, tomēr ar jaunu vērienu viņa vārds pēdējos gados izskanējis saistībā ar Andra Dambja „Pikes Peak" elektromobiļa projektu. Sarunā pieredzējušais autosportists atskatījās gan uz pēdējo gadu notikumiem, gan atklāja savus nākotnes plānus.
Ko šobrīd dara viens no titulētākajiem un zināmākajiem autošosejas braucējiem?
Beidzamos trīs gadus esmu iesaistījies Andra Dambja projektā ar elektromobili. Citā aktīvā sportā es patlaban nestartēju, bet ir plānots nākošgad startēt "Legends" automašīnu klasē (red.piez. Leģenda - vienvietīga automašīna, ko darbina motocikla motors), kas Eiropā un visā pasaulē ir pazīstama klase un sāk attīstīties arī Latvijā. Domāju, ka tas šobrīd ir lētākais un interesantākais variants.
Kā virzās plāns ar startu šajā klasē?
Šobrīd strādāju pie plānošanas, lai varētu saprast, cik nauda aizies, kā arī, protams, pie atbalstītājiem tiek strādāts. Katrā ziņā, to es redzu kā interesantu seriālu man, jo tāda 1,6 l klase man ir pagājis etaps un negribētos tajā visā lekt atpakaļ. Leģendas ir atraktīvas, vairāk pielīdzināmas kartingam, iet visi līdzīgi un skatāmi. Protams, ka ir vajadzīgas kopā vēl desmit un vairāk mašīnas, lai tas būtu pavisam interesanti.
Klasiskā autošoseja vairs nav kā variants?
To visu varētu darīt, ja būtu tāda masveidība, kaut kas jauns, bet šobrīd īsti nav. Vēl jāpaiet laikam un tad varbūt varētu ar žiguli pabraukt. Nav ne vainas žiguļiem un varētu arī braukt, ja kāds atnāktu un teiktu „ņem, Jāni, brauc" un nekas nebūtu cits jādara, bet ja tam tagad būtu jābūt manam projektam, tad šobrīd vēl nē. Nesaku neko sliktu par klasi vai braucējiem, bet es varētu tur braukt pēc gadiem desmit, lai tas būtu piemēroti vecumam (smaida). Ok, šobrīd arī brauc jauni čaļi, kas vienkārši brauc, tāpēc, ka nav kur citur īsti braukt, kur būtu tik liela konkurence.
Legends automašīna Biķernieku trasē. Foto: Rawcar.com
Ar kādu mērķi un domu iesi Legends seriālā?
Tas ir kaut kas jauns, kas vēl nav izmēģināts. Mērķis ir pēc iespējas labāk braukt. Tas ir kaut kas starp kartingu un normālu mašīnu. Par cik Leģendām ir ir ielas riepas, tās slīd un saķeres īsti nav. Mašīna ar ielas riepām, ar jaudu un mazu svaru, tā dinamika tur ir. Biju testos šovasar, pabraucu un sajūta ir tāda, ka lielā kartingā esi iekāpis. Katrā ziņā man patika. Nav nekas moderns, bet tas moča motors piedod labu sajūtu.
Nedaudz atgriežoties pagātnē - 2012. gadā ar labiem rezultātiem aizvadīji Krievijas autošosejas čempionātā sezonu. Kādēļ apstājās šis projekts?
Pirmkārt, mašīna bija tāda, ka ar viņu vairs nevarēja tik labi cīnīties. Līdz ar to vienu gadu nobraucu, bet otrajā vairs nebūtu tik interesanti. Un, protams, arī finansiālais aspekts. Nevarēju piesaistīt naudu, lai turpinātu tur braukt. Lai cilvēks vienkārši no malas nāktu un prasītu naudu, lai kaut kur brauktu - pagaidām tas pie mums nestrādā. Tik, cik bija tā iespēja ar Hondu Somijā, Eiropā, Krievijā izdarīt, tik arī izdarīju.
Pirmkārt, mašīna bija tāda, ka ar viņu vairs nevarēja tik labi cīnīties. Līdz ar to vienu gadu nobraucu, bet otrajā vairs nebūtu tik interesanti. Un, protams, arī finansiālais aspekts. Nevarēju piesaistīt naudu, lai turpinātu tur braukt. Lai cilvēks vienkārši no malas nāktu un prasītu naudu, lai kaut kur brauktu - pagaidām tas pie mums nestrādā. Tik, cik bija tā iespēja ar Hondu Somijā, Eiropā, Krievijā izdarīt, tik arī izdarīju.
Jānis Horeliks 2014. gada Pikes Peak sacīkstēs. Foto: drive eO
Tālāk sekoja divi gadi „Pikes Peak" projektā ar Andri Dambi - ar ko tev šis projekts palicis visspilgtāk atmiņā un ar ko tas atšķīrās no līdz tam pieredzētā autosportā?
Pirmkārt, jau tā sajūta, braucot ar elektromobili. Jāpārslēdzas uz to, ka tev nav tās sajūtas, ko rada dzinēja skaņa. Tas ir jānoliek malā un tev paliek vienīgi nelielā šņākoņa no vēja un neliela skaņa no elektrodzinējiem. Ātrumu ir grūti sajust, jo tev nav nekādi rādītāji kā, piemēram, apgriezieni. Un, protams, ka tā ir vēsturiska vieta ar visu to kalnu. Tas ir pavisam kaut kas savādāks. Laika apstākļi tur ir tik mainīgi, katrā ziņā tas ir tik ļoti interesanti un pievilcīgi, ka principā gribas katru gadu atgriezties un uzlabot tos savus laikus. Vietējie to arī dara un brauc 20, 30 un vairāk gadus.
Visu interviju ar Jāni Horeliku lasiet jaunākajā Inter Cars Latvija žurnāla "IC Informācija" numurā.
