Ainars Šēnfelds šogad kļuva par Latvijas čempionu un sacīkšu seriāla „Dzintara Aplis 2014” uzvarētāju autošosejā vēsturisko volgu klasē, izcīnot vairākas uzvaras sezonas posmos un uzstādot jaunu Biķernieku trases rekordu Volga automobiļiem. Titula ieguvējs GAZ klasē startē no 2012. gada, bet par dalību sacensībās sapņoja jau kopš bērnības. Tagad sapnis kļuvis par realitāti, un ar kādreizējo elku Valdi Belmeru cīņas tiek aizvadītas sacīkšu trasē. Intervijā ar autososeja.lv Ainars dalās pieredzē un salīdzina mūsdienu sacīkšu volgas ar padomju laiku spēkratiem.
Šogad beidzot izdevās aizvadīt stabilu un reizē ātru sezonu, kļūstot gan par Latvijas čempionu, gan par Dzintara Aplis sacensību uzvarētāju. Kas bija panākumu pamatā?
Nu jāsaka godīgi, ka tā bija neatlaidība un ļoti garas stundas servisā. Iepriekšējās divās sezonās cīnījāmies ar dažādiem defektiem, kas liedza finišēt, bet visi finiši bija uz pjedestāla. Arī pirmajā sezonā atsevišķos iebraucienos biju trijniekā. Tāpēc visa ziema tika pavadīta uzlabojot vājās vietas volgas dzinējā. Izskatās, ka šoreiz bijām labi izpildījuši mājasdarbu, un attiecīgi ir rezultāts.
_26.jpg)
Foto: autososeja.lv
Dzintara Aplis 2014 sacensībās izdevās labot Biķernieku trases rekordu GAZ klasei. Kādas bija sajūtas pēc 23 gadu pārtraukuma labot tāda meistara kā Jura Belmera rekordu?”
Patiesībā es tam joprojām nespēju noticēt! Nu, protams, ka prieks ir liels, domāju, ka katrs volgu klases braucējs gribētu būt, tas, kurš labo Belmera rekordu. Nezinu gan, cik adekvāti ir tā burtiski salīdzināt, bet nu rezultāts ir uzlabots. Atceros bērnībā ar kādu apbrīnu skatījos sacensības un jo īpaši volgu braucienus un brāļus Belmerus. Uz Rīgu mana ģimene pārcēlās 1982. gadā, un tad es esmu bijis praktiski uz visām sacīkstēm Biķerniekos. Jau pagājušā gada pēdējā sacīkstē ļoti tuvu rekordam bija Andrejs Paupers un Antons Dolgopolovs, tikpat tuvu es nobraucu priekšpēdējā sacīkstē un Normunds Dobums nobrauca vēl labāk. Man pietrūka nedaudz vairāk par divām desmitdaļām un, izanalizējot kļūdas braukšanā, bija skaidrs, ka pussekundi noteikti var nomest, kas arī izdevās. Man jau galvenais kūdītājs, ka vajag rekordu, bija Mareks Matvejevs, jo tas ir viņa būvēts motors, tāpēc bija jāsaņemas un labi jānobrauc, izdevās!”
Kā var salīdzināt 2014. gada Volga sacīkšu automašīnas ar 1990. gada modeli?
Pašreizējo volgu tehnisko noteikumu pamatā ir tie paši padomju laiku noteikumi, pat ar lielākiem ierobežojumiem dažādu detaļu apstrādei, arī minimālais mašīnas svars tagad ir ierobežots. Drošības ziņā gan daudz kas ir uzlabots, jo šodienas volgas atbilst šodienas drošības prasībām - drošības karkass, siksnas un to stiprinājumi, sēdekļi un, protams, pilota ekipējums. Nu noteikti kādas jaunās tehnoloģijas vai metālapstrādes veidi tagad ir pieejamāki.”
Foto: Valdis Zāgeuss, Go4speed
Šogad bija liela konkurence. Par uzvarām cīnījās Normunds Dobums, Antons Dolgopolovs, Andrejs Paupers un Ivars Janeks. Ar kuru cīņas trasē bija vissīvākās?
Jā, konkurence volgās ir ļoti sīva. Īpašas cīņas mums ir bijušas ar Normundu – tādas, ka vismaz pusbraucienu braucam ritenis ritenī un maināmies vietām, un ne tikai šosezon vien, bet arī pagājušajās. Ar Andreju un Antonu tik sīvas nav bijušas - vai nu es pa priekšu vai kāds no viņiem, bet bez tik izteiktas cīkstēšanās.
Kāpēc tieši Volga klase?
Man bērnībā vecākiem bija volga un arī sākt braukt esmu mācījies ar volgu. Padomju laikā nedaudz pabraucu ar kartingiem, tur mans treneris bija Māris Ozoliņš. „Dzintara Volga” atjaunošanas galvenais krusttēvs arī ir Māris, kas arī bija tas, kas pamudināja braukt tieši ar volgu. No sākuma gan biju tikai skatītājs, bet nenoturējos un nolēmu pamēģināt, jo tehnika nav sveša un ar savām rokām daudz ko varu pats izdarīt.”
Kura trases sekcija Biķerniekos ar Volgu ir visgrūtāk ātri izbraucama?
Tas domāju, ka katram braucējam ir individuāli, bet nu āķīgākais noteikti ir tiltiņš, arī s-veida līkums pirms smilšu kalna.”
_26.jpg)
Foto: autososeja.lv
Kādi plāni un ieceres uz nākamo sezonu?
Plāns ir braukt! Braucu savam priekam, tāpēc titulus par pašmērķi neuzstādu. Galvenais gribas labi sagatavot tehniku, lai var nobraukt visas sacīkstes. Braukt pa priekšu bez cīņas nav interesanti, tāpēc gribas vairāk cīņas ar konkurentiem, jo tikai tā var gūt baudījumu no sacensībām.”
Kam vari pateikt paldies par veiksmīgo sezonu? Sponsori, atbalstītāji?
Tādu īstu sponsoru man nav, tāpēc paldies „Jap-Factory” servisa kolektīvam, un īpašs paldies Marekam Matvējevam par dzinēju, Bruno Bēkam par palīdzību mašīnas sagatavošanā, brālim, māsām, draudzenei un vecākiem par finansiālu atbalstu. Kā kuriozu var uzskatīt gatavošanos pēdējām sacīkstēm, kad konstatēju, ka priekšējie bremžu kluči var nepietikt pēdējām sacīkstēm un naudas nav. „Jap-Factory” puiši nedomājot sametās un aizsūtīja mani pēc klučiem. Liels paldies visiem, kas mani atbalstīja, radiem, draugiem un visiem pārējiem, kā arī skatītājiem, jo bez Jums tas viss nebūtu iespējams. Tiekamies nākamajā sezonā!
