Autosporta portāls

Starp visiem dalībniekiem uz starta izgāja arī apvienotā lietuviešu un latviešu ekipāža, kura pilotēja ''Lamborghini Huracán Super Trofeo''.

Pēc sacīkstēm portāls Go4speed uz sarunu aicināja Artūru Batraku, kurš pastāstīja par savu debiju šāda līmeņa sacīkstēs.

Artūr, kādi ir pirmie iespaidi par piedzīvoto Itālijā?
Sapratām, ka tas ir pavisam cits līmenis, citi ātrumi. Tur ir visas profesionālas komandas un tādas amatieru komandas nav. Bet kopumā iespaidi ir ļoti pozitīvi.
Cik saprotu, tad rezultātiem šoreiz var nepievērst īpašu uzmanību, jo tie neatspoguļo patieso ainu.
Jā, mums nepaveicās ar to, ka GTX klasē mēs bijām vienīgā ekipāža, tāpēc mūs pielika klāt četrām rūpnīcas GT3 mašīnām. Šīs rūpnīcu mašīnas vienā aplī bija vismaz sešas sekundes ātrākas par mums. Mēs arī bijām vienīgie amatieri, kamēr pārējie bija profesionāļi un ar rūpnīcu atbalstu. Taču mēs jau to zinājām, dodoties uz šīm sacensībām. Mums šoreiz galvenais bija labi pavadīt laiku un daudz mācīties, kas arī lieliski izdevās.

Cik parasti piedalās komandas šādās sacensībās?
Kad nebija šis kovids, tad parasti uz starta izgāja ap 80 komandām, bet šoreiz Itālijā bijām tikai 17. Tad arī šīs 80 komandas tiek dalītas dažādos veidos (amatieros, profesionāļos) un dažādās klasēs. Šoreiz mēs bijām maz dalībnieku, tāpēc visi dalībnieki tika sadalīti tikai divās klasēs.

Šoreiz laikam galvenais bija piedalīties un saprast to līmeni, to virtuvi.
Jā, mūsu mērķis bija tīri paskatīties, salīdzināt un iepazīties ar to visu virtuvi, kā tur notiek, kas ir vajadzīgs, ko drīkst un ko nedrīkst. Piemēram, mums Baltijā ir aizliegti riepu sildītāji, kamēr šeit viņi uzreiz silda riepas un brauc ārā trasē ar siltām riepām. Žēl, ka mums Latvijā tā nevar, jo tas jau ir tikai pašu drošībai. Bieži notiek kaut kādas sagriešanās, kas ir par pamatu tam, ka automašīnu riepas ir aukstas.
Pirms sacensībām izdevās aizvadīt arī treniņus?
Jā, bet viņu nebija daudz. Pirmajā dienā lija lietus, bet jau otrajā dienā bija sacīkstes. Līdz ar to nepaspējām kārtīgi saregulēt mašīnu, tāpēc visu sacīksti nobraucām ar lietus laikam paredzētajiem regulējumiem, tāpēc arī riepas ātri uzkarsa, kas neļāva pabraukt tik ātri, kā gribētos. Bet nebija arī prāta darbs skriet un kādam kaut ko pierādīt, jo rezultātos tas neko nemainītu.

Kādi jums savā komandā bija apļu laiki?
Sākumā mani komandas biedri man zaudēja daudz, bet beigās jau viņi uzlaboja savu ātrumu (no 51 braucēja Batraks sacensību pirmajā daļā (sešās stundās) uzrādīja 13.ātrāko laiku, bet no 49 braucējiem otrajā brauciena daļā Artūrs uzrādīja 15.ātrāko laiku no visiem braucējiem, ātrākajam braucējam zaudējot 9,8 sekundes – aut.).
Izdevās kaut ko pamācīties no rūpnīcu braucējiem?
Jā, kad pa priekšu brauca rūpnīcu braucēji, varēja redzēt, kā viņi izmanto trasi. Protams, ņēmu to vērā un arī centos braukt līdzīgi un izmantot trases pieļaujamos limitus. Teikšu tā, ka tās braukšanas sajūtas ir savādākas un patīkamākas. Varēja ļoti labi redzēt, kur var pielikt un uzlabot savu ātrumu.

Kā patika pati trase?
Trase bija lieliska – pavisam savādāka nekā iepriekš ir braukts. Piemēram, tas pats ātrums. Starta finiša taisnes galā ātrums bija apmēram 280 km/h, tad tu bremzē līdz 180 km/h, lai izņemtu nākamo līkumu. Tad seko braukšana tādā kā kalniņā, kur tu neko nepārredzi. Bija ļoti interesanti. Piemēram, Baltijā neviens uz apmalēm nebrauc, bet šeit visi brauca ne tikai uz apmalēm, bet vietām arī aiz. Jā, it kā tas nav atļauts, bet šeit šoreiz to tik rūpīgi nevērtēja. Profesionāļiem tā braukšana un trases redzamība ir savādāka nekā pārējiem.
Vai, piemēram, jūs savai mašīnai kaut ko varat pamainīt, lai cīnītos ar tām rūpnīcas mašīnām, vai šie jums ir griesti?
Nē, es savai mašīnai neko nevaru vairs pamainīt. Nākamais solis ir runāt ar rūpnīcu un pirkt rūpnīcas mašīnu, kas maksā vismaz divas reizes dārgāk nekā mana mašīna. Tas ir cits līmenis. Mēs bijām sagatavojušies labi un savu šī brīža maksimālo spēju robežās – vairs neko uzlabot mēs būtisku nevarējām.

Āķis lūpā pēc šādām sacensībām?
Jā. Atgriežoties jau mājās, sazinājos ar saviem komandas biedriem un jau kaut ko plānojam par nākamo gadu. Šobrīd gan vēl nezinu, kādā sastāvā tas notiks, jo varbūt mēs brauksim arī ar savu mašīnu. Arī mans tēvs Vilnis Batraks ļoti grib braukt, tāpēc skatīsimies. Marta beigās šajā pašā trasē tiks aizvadītas sacensības, uz kurām mēs varētu arī braukt. Tagad trase man ir zināma, arī regulējumus zinu, kādus tur jāizmanto. Ja savāksies vairākas GTX komandas, tad noteikti ir jēga braukt un izmēģināt spēkus ar līdzvērtīgiem konkurentiem. Ja viss būs labi, tad mums ir mērķis nākamgad nobraukt vienas vai divas šādas sacensības.