Svētdien Vecpils autotrasē tika aizvadīts Latvijas un Baltijas autokrosa čempionāta posms, kas bija notikumiem bagāts. Neskatoties uz treniņos uzmesto kūleni, kā arī sacensību dienā piedzīvoto avāriju, Open klasē uzvaru dramatiskā cīņā svinēja mārupietis Jānis Borševskis, kurš finālā startēja no pēdējās vietas.
Pēc sacensībām, kas bija spraigas arī citās klasē, portāls Go4speed aprunājās ar Borševski, kurš neslēpa prieku par panākumu un teica lielu paldies ''Vorobjovs Racing'' komandai.
Jāni, izstāsti lūdzu, kā tavi ceļi noveda pie sadarbības ar Jāni Vorobjovu un viņa komandu?
Kad vēl biju Rallyworkshop komandā, sanāca tā, ka Jānis Vorobjovs manai mašīnai uztaisīja apkopi starpasu diferenciālim, kā arī piedāvāja kopā ar Rallyworkshop mehāniķiem nobraukt treniņus, kuros varētu piestrādāt pie mašīnas regulējumiem. Beigās viss sanāca tā, ka es aizgāju uz Jāņa komandu. Taču par Rallyworkshop komandu varu teikt tikai tos labākos vārdus, taču tā pieredze un viss pārējais, ko var piedāvāt Jānis Vorobjovs, ir nesalīdzināmas lietas.
Ko Vorobjovs pamainīja tavā braukšanā, ka tu tik strauji spēji uzlabot savu rezultātu?
Jāsaka, ka neko jaunu un kardinālu viņš nepamainīja. Manam auto tagad ir citi amortizatori ar viņa regulējumiem, aizmugurējais reduktors ar bloķi, saregulēta savirze un pareizās riepas. Tas viss arī deva vēlamo rezultātu.
Sacīkstes Borševskis sāka ar kūleni. Foto: Mārtiņš Vanags
Gan testos, gan arī sacīkstēs sanāca uzmest kūleņus. Vai tas bija saistīts ar jaunajām izmaiņām? Varbūt tagad tu esi spiests mainīt braukšanas stilu?
Nē, abas reizes avarēju tikai savu kļūdu dēļ. To es atzīstu, jo tā vieta, kur avarēju, ir ļoti viltīga. Centos tajā vietā nobraukt pēc iespējas tuvāk iekšmalai, bet, ja tajā vietā tu izbrauc pusmetru vai metru savādāk, tad tevi uzrauj uz vaļņa un seko nepatikšanas.
Daudzi pēc avārijām ilgi nespēj atgūties un atgriezties savā iepriekšējā ritmā. Kā tu 'pārdzīvoji' treniņos uzmesto kūleni?
Man to kūleni lika pārvarēt jau tajā pašā treniņā. Pēc avārijas mani uzreiz nosauca malā. Izanalizējām situāciju un jau pēc stundas devos atpakaļ trasē, kur pa visu lietu man izdevās uzrādīt gandrīz identisku laiku ar Jāni Boku, kurš tobrīd trasē veica treniņus. Arī vēlāk sausos apstākļos mūsu laiki bija gandrīz līdzīgi.
Arī sacensības iesākās raibi. Biji līderis, taču tad atkal kūlenis…
Jā, tā kaut kā sanāca. Jāsaka, ka pēc pirmā kvalifikācijas brauciena starta mehāniķu priekšā jutos ļoti neērti. Džeki visu izdara, lai uz sacensībām viss būtu kārtībā un lai es varu braukt, bet es uzreiz izpildos pa pilnu programmu (smejas).
Borševskis (#11) trasē. Foto: Mārtiņš Vanags
Kas notika tālāk?
Viņi nenokāra degunu un bija noskaņoti kaujinieciski. Mani aizdzina uz blakus telti un teica, lai nomierinos un atpūšos. Viņi teica, ka savu darbu izdarīs un ka viss pārējais būs atkarīgs tikai no manis.
Un tad, cik saprotu, jūs sākāt meklēt nepieciešamo detaļu.
Jā, apzvanījām visus pazīstamos rallistus un draugus, kuri ir Liepājā un Ventspilī, taču nevienam nebija Evo IX vārsta vāks. Tajā brīdī zinājām, ka ''Vorobjovs Racing'' servisā stāv Gata Vecvagara treniņmašīna. Gatis mums atļāva izmantot viņa auto kā donoru. Tajā brīdī mūs atbalstīt jau bija devies Gatis Balgalvis. Tad viņš piekrita mums izpalīdzēt un devās uz servisu pakaļ mašīnai. Nolēmām, ka nebūtu prātīgi, ka viņš viens pats skrūvē to vārsta vāku, tāpēc mēs viņam likām ātri braukt uz Vecpili, ko viņš arī veiksmīgi izdarīja. Protams, šie visi notikumi prasīja daudz nervus, kā arī bija liels stress.
Taču Gatis paspēja.
Jā, viņš paspēja pēdējās minūtēs. Tad pirmo reizi redzēju, kā mehāniķi četrās minūtēs noņem nepieciešamo detaļu no tikko atbraukušas mašīnas un uzliek virsū manai sporta mašīnai, kas jau stāvēja uz starta. Tas bija kaut kas neaprakstāms. Šo visu, kādā ātrumā viņi to paveica, es varētu salīdzināt ar WRC vai F1. Cepuri nost!
Foto: Mārtiņš Vanags
Fināls arī izdevās fantastisks. No pēdējās vietas aizcīnījies līdz pirmajai vietai.
Jā, izdevās labs brauciens. Kad Brediks ar Jeršovu sāka cīņu par pirmo vietu, bet es jau biju trešais, tad sapratu, ka man ir jāgaida brīdis, kad viņi sāks bakstīties, lai es varu viņiem paiet garām. Beigās tas arī izdevās, jo sagaidīju īsto brīdi. Pēc tam jau varēju braukt savā tempā un arī uzvarēju.
Daļa no uzvaras laikam pienākas arī mehāniķiem…
Jā, ļoti liela tiesa no panākuma ir mehāniķiem. Arī pēc Vecpils treniņiem, kuros sanāca avarēt, viņi pielika daudz pūļu un spēkus, lai es šodien varētu izbraukt uz starta. Man ir liels prieks, ka attaisnoju visu viņu darbu un pūles, ko viņi ieguldīja šīs nedēļas laikā.
Foto: Vorobjovs Racing
Vai šī ir tava lielākā uzvara karjerā?
Par šo uzvaru es tiešām varu teikt, ka tā ir nopelnīta īstā cīņā, jo startēju no pēdējās vietas, bet spēju aizcīnīties līdz pirmajai. Šeit neuzskatu, ka man kaut kas tika uzdāvināts. Iepriekšējā reizē, kad uzvarēju, būtu bijis godīgi, ka izcīnu trešo vietu, jo toreiz Jeršovu un Brediku piemeklēja tehniskas neveiksmes.
Vai sadarbību ar "Vorobjovs Racing" turpināsi?
Jā, sadarbību ar Jāni Vorobjovu mēs noteikti turpināsim tālāk. Esmu pilnībā ar visu apmierināts. Man līdz šim nekad nav bijis tāds atbalsts sportā un tāda kvalitāte, kādu viņi spēja nodrošināt. Ir prieks censties braukt un ir prieks par to, ko mehāniķi izdara. Visiem mehāniķiem cepuri nost. Tas, ko viņi nedēļas laikā izdarīja pēc maniem trīs kūleņiem, nav vārdos aprakstāms.
Jānis Borševskis pēc uzvaras. Foto: Vorobjovs Racing
Laikam viena no raibākajām nedēļas nogalēm tavā karjerā?
Jā, tā šoreiz sanāca. Gribu teikt lielu paldies ģimenei, Jānim Vorobjovam, viņa mehāniķiem, Edijam Ošam un visiem pārējiem palīgiem, draugiem un līdzjutējiem. Kopā mums viss izdevās!
