Autosporta portāls

Kaspars Zuģickis (pa kreisi) un Oskars Pētersons. Foto: No komandas personīgā arhīva

Nevienam nav noslēpums, ka jebkurš autosporta veids ir dārgs. Kad Latvijā sākās finanšu krīze, kas ietekmēja visus slāņus, daudzi bija spiesti savilkt jostas. Cieta arī autosports - ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē. Lai arī šobrīd situācija, salīdzinot ar to, kāda tā bija pirms pāris gadiem, ir nedaudz uzlabojusies, joprojām esam spiesti būt taupīgi.

Katrs, kurš kaut cik seko līdzi rallijsprintam, var apliecināt, ka ar katru gadu šī disciplīna iezīmējas skumjākās krāsās, proti, dalībnieku sastāvs un kvalitāte strauji samazinās. Protams, savu lomu te nospēlēja finanšu krīze, taču nevar nepamanīt, ka arī bez šīs krīzes rallijsprintu piemeklējuši grūti laiki. Lai arī LAF Standartauto komisijas gaiteņos joprojām uzskata, ka viss ir labi, tā gluži nav.

Šobrīd nav zināms, kāds būs nākamais gads ekonomikā, jo valdība turpina strādāt pie 2012.gada budžeta. Taču rallijsprints būs un notiks, tikai jautājums - kādā kvalitātē.

Pirms neilga laika Lietuvā, Utenā, tika aizvadīts pēdējais rallijsprinta posms, kurā startēja arī trīs latviešu ekipāžas. Jāsaka, ka sen nebija redzētas tik apmierinātas un priecīgas mūsu ekipāžas. Ne tāpēc, ka divām ekipāžām izdevās kāpt uz goda pjedestāla, bet gan tur redzētais, piedzīvotais un izbaudītais.

''Beidzot izbaudīju ralliju no A - Z," priecīgs un laimes pārņemts portālam „Go4speed" stāsta stūrmanis Kaspars Zuģickis. „Nobraucot šo ralliju, beidzot jutos atpūties, nevis kā pie mums - sasprindzis, uztraucies. Pirmais un pats galvenais - organizācija, kas Lietuvā bija divreiz labāka nekā pie mums. Arī tehniskā komisija tur bija daudz vieglāka nekā Latvijā."

''Latvijā, ejot tehnisko komisiju, tu domā, ar kādu kāju šodien no gultas būs izkāpis tehniskais komisārs. Rokas trīc, kājas trīc - pielaidīs mani startam, nepielaidīs. Latvijā tiek pārbaudīta katra skrūve, bet Lietuvā tā nav. Tehniskais komisārs Lietuvā pasaka, ka nākamreiz nomaini to un to, bet Latvijā, ja nevari neko salabot uz vietas, brauc uz mājām."

Tur tās prasības nav tik stingras - tur nevajag homoleģētu kombinezonu. Galvenais, ka viņš kādreiz bijis homoloģēts. Protams, te nav runa par drošību, kurai šeit uzmanība tiek pievērsta tāpat kā pie mums - ir jābūt drošības sertifikātam, derīgam ugunsdzēšamajam aparātam. Taču tur neprasa HANSus, ne cimdus. Gribi, brauc ar plikām rokām. Bet mums visu skatās un sāk pielīdzināt WRC."

''Taču nav tā, ka Latvijā viss ir ļoti slikti. Ejot tehnisko komisiju Lietuvā, komisārs bija pārsteigts kādā līmenī sagatavota automašīna (homoligācijas u.c.). Automobilim arī Lietuvā ir jābūt sagatavotam atbilstoši FIA prasībām, galvenais jautājums ir par cilvēcisko faktoru, kā to visu pasniedz un kāda ir organizatoru attieksme. Auto un pašu drošība, protams, ir pirmajā vietā uz ko arī pirms sacensībām tika likts uzsvars, bet, ejot tehnisko komisiju Lietuvā, sapratām, ka visu vienmēr var sarunāt atrodot racionālus risinājumus, kas šo pasākumu padara baudāmu."

''Mūsu „Golf" automašīnai, braucot uz Lietuvu, bija slimības lapa, ko mums tehniskais komisārs par visādiem sīkumiem bija iedevis - (ugunsdzēšamais aparāts nebija piestiprināts ar metāla saiti, bet savilkts ar štropīti, stūres reikai piļņiks pievilkts ar savilcēju nevis ar metāla hamutu, degvielas ieplūdes trubiņā ir nevis kapara šaibiņa, bet parastā). Protams, nedaudz baidījāmies, jo nezinājām, vai tā slimības lapa mums derēs, taču visu izstāstījām un mums atļāva braukt. Lietuvā mums teica, ka tas ir sīkums. Galvenais, lai ir bremzes un dugu sertifikāts. Pārējais viss mūsu ziņā. Tur galvenais, lai cilvēks varētu braukt un gūt prieku."

''Piemērs no pagājušā gada. Nevienā Latvijas rallija posmā tehnisko komisiju neizgājām bez aizķeršanās. Vienmēr visādas problēmas - tad masas slēdzis slikti velkas ārā, tad citas problēmas. Vienmēr tehniskais komisārs pie kaut kā piesējās. Šeit tā nebija."

''Viss rallijs (kopējais ātrumposmu garums 70 kilometri) kopā ar degvielu, pierakstu mašīnu, dalības maksu, dzīvošanu un ēšanu, mums izmaksāja 210 ls, bet Latvijā šāds posms mums izmaksātu apmēram 600 latus. Latvijā dalības maksa ir 175 ls, bet Lietuvā - 62 ls. Cik runājām ar organizatoriem, tad viņi teica, ka nākamgad plāno dalības maksu pacelt maksimums līdz 70 latiem. Ir atšķirība. Lietuvā ceļi ir atšķirīgāki, interesantāki. Šeit mums abiem diviem visu laiku bija ko darīt."

''Sākumā mums iedeva 30.starta numuru, bet pēc pirmā apļa (diviem posmiem) bija jau pirmais Regrouping, pēc kura mēs jau bijām 16. Vēl kas interesanti - tur „daži lielie" brauc pa beigām, nevis kā pie mums - izbrauc visi lielie, izveido rises un tad brauc un šļūkā visi mazie. Cik sanāca aprunāties ar citiem sportistiem, tad šajā rallijā gandrīz neviena ekipāža nevienu nenoķēra. Liekot starta sarakstu, viss bija pārdomāts, nevis kā pie mums - pirmos desmit saliek pēc aptuvenā spēka samēra, bet pārējos kā pagādās. Man liekas, ka Latvijā mums nav bijis neviens rallijs, kurā mēs nenoķertu kādu priekšā braucošo ekipāžu." 

''Ceļa segums šeit bija stingrāks - gandrīz nevienā vietā nebija špūres. Vietām šis rallijs līdzinājās Latgales rallijam, - ceļi bija šauri, bet daži posmi bija līdzīgi Vecpils posmam, kur bija ko darīt. Arī tramplīnu šeit bija daudz. Jāsaka, ka tik augstu un tik daudz vēl nebiju lēkājis. Kopumā ļoti kompakts pasākums - kopā bija jāaizvada astoņi dopi. Pirmais sākās 10:30, bet jau 17:00 bija apbalvošana. Viss smuki salikts, nekādi kavējumi."

''Ja tu finišē pirmajā trijniekā, tad tev nav kā Latvijā jāgaida trīs stundas līdz apbalvošanai. Tur tas notiek 30 - 40 minūšu robežās. Arī pati apbalvošana - Latvijā tev noliek trīs mucas, kāp virsū un priecājies, bet šeit mūs apbalvoja hallē, kā pie cilvēkiem. Par otro vietu nopelnījām kausu, diplomu un šampanieti. Dažas no šīm lietām Latvijā apbalvošanas ceremonijā vairs nedod. Pateikšu godīgi - neatceros, kad pēdējo reizi būtu saņēmis tādu kausu. Šeit apbalvošanā piedalījās gandrīz visi rallijā startējušie, neatkarīgi no viņu rezultātiem, nevis kā Latvijā - desmit sportisti, kurus apbalvo, un daži līdzjutēji."

''Mēs šeit bijām pirmo reizi, taču dažas latviešu ekipāžas Lietuvā brauca visu gadu. Tas nav tikai mūsu viena posma viedoklis - to saka arī citi. Šeit visi ir ļoti draudzīgi - netiek šķiroti ātrākie, lēnākie, bagātākie vai nabagākie. Visi draudzīgi. Pēc viena posma mēs apstājāmies nomainīt riepu. Jau nākamā mašīna, kas brauca aiz mums, apstājās un paprasīja vai nevajag palīdzēt. Latvijā neko tādu neesam piedzīvojuši."

''Runājot par nākamo sezonu, tad Latvijā, iespējams, nobrauksim dažus posmus, bet koncentrēsimies Lietuvas čempionātam. Un mēs nebūsim vienīgi, kuri startēs Lietuvā, jo arī bez mums ir dažas ekipāžas, kuras darīs to pašu. Pie mums ir baigās prasības - tu brauc rallijsprintu, bet iekšēji rodas sajūtas, ka tu tūlīt brauksi WRC rallijā. Tiešām iesaku nobraukt šādu ralliju Lietuvā - tas ir to vērts. Gribētu, lai mūsu Latvijas organizētāji tiešām aizdomātos, vai vajag celt tik kosmisku cenu..."